Kā vienmēr un ar visu dzīvē, arī ar atvaļinājumu man šobrīd ir tā, ka - ja nebūtu, tad nevajadzētu, bet tā kā sarunāts, tad vajag vēl vairāk nekā ēst un knapi velku pēdējās dienas pirms tā. Gan rutīna, gan dāmu bariņš darbā, pat pilsētas dzīve šobrīd ir uzkarsusi līdz +30 vismaz, tā vien gribās nedēļu paslaistīties. Gribu pamosties bez plāna dienai, gribu iedzert aukstu aliņu pie ezera, gribu izmēģināt raftingu un ieraudzīt kādu lāci brīvā dabā.

Šodien ķīniešu kvartālam jubileja, vakarā nosvinējām ar kārtējo bubble tea, pilsēta čum un mudž no vecpuišu/veicmeitu ballītēm, woo-hoo girls and boys (HIMYM), darbā viss ok, esmu ieguvusi pāris regulārās klientes (krievietes), cīnos ar jaunajiem skuķiem, kas man jau liek justies tādai ehm nu kā lai saka mid-twenties. 

Jaunākajai Adijai ir 16 :) viņas mērķis nākamajai nedēļai - pilnībā notriekt vasarā sapelnīto naudu back to school shopping un sākt krāt no jauna (visticamākais, ka ziemassvētku šopingam). Viņa ir bērnībā filmējusies Bārbijas reklāmās, viņas māte ir kanādiete, tēvs no Tobago, draugs ir austrālis un mēs viņu turam aizdomās par zādzībām.

Raksturiņu parāda arī francūziete Maurīna, kurai visas emocijas kā emocijas tikai piecreiz sakāpinātākas, kura mēģina pierādīt savam tēvam, ka viņa ne tikai triec naudu, bet arī pelna, bet vnk ir reizes, kad ir arī vairāk jātērē, nekā pelna, jo tā  redz vajaga :) (20 gadi)

Džeimijai ir 21, viņas viena no piecpadsmit (nedaudz pārspīlēju, bet filipīniešiem ģimenes tik tiešām ir milzīgas) māsām Džolija bija pirmā, kas pirms pieciem gadiem sāka strādāt La Senza veikalā, tad Džolija aizgāja, Dženija sāka strādāt, tad Dženija aizgāja dekrētā un tad Džeimija sāka strādāt.

Īrietes viena pēc otras atbira, dažas izvēlējās citu darba vietu, vienai bija kakla iekaisums, kura dēļ bija jāatgriežās mājās (prom jādodas bija steidzami, tas nekas, ka mēnesi vēlāk netīšām viņai uzdūrāmies centrā), nākamajai vēl kaut kādas bēdas, pēdējās četras atbira vienlaicīgi ar aizbildinājumu, ka puse gribēja pārvākties uz Toronto un visas grib turēties kopā.

Manas trīs favorītes tiktāl ir:

Saša, krieviete, kura cītigi strādā, lieki neklačojas un ir uzticama, kura ar vīru ir nolēmusi darīt visu iespējamo, lai paliktu Kanādā. Šobrīd dzīvo šeit jau otro gadu un cer nākamā gada laikā tikt pie patstāvīgā iedzīvotāja statusa.

Otrā ir Nikija, ķīniete, kuras ģimenes stāsts ir riktīgs jampadracis, jo tēvs dāmas maina vienu pēc otras, dažas vienlaicīgi, līdz ar to pārvākšanas ir meitenes ikdiena. Taču kā darbiniece un paziņa viņa ir fantastiska un uzticama.

Trešā ir Nika, kuras tēvs ir ķīnietis, māte no Kambodžas, pirms gadu gadiem ģimene bēga no Ķīnas, nemieru dēļ un slēpās Taizemē, kur miera labad nācās slēpt uzvārdu, lai neatklātu, ka ģimene ir pa pusei ķīnieši. Tēvam nomainīja uzvārdu un kļūdas dēļ bērniem jaunā uzvārda vietā tika dots tēva vārds kā viņu jaunais uzvārds. Tāpec Nikai uzvārds ir tēva vārds. Nika Ra.

Patija Kanādā nokļuva ieprecoties ar vecu īgnu kanādieti, onka ir riktīgs maita, pati vienreiz ar to brīnumu parunājos, jēziņ, laikam viņai tiešām Indonēzija bija piegriezusies. Vecis rupjšs un dikti vecs, viņa savos 27, Kanādā ieradās pirms astoņiem gadiem, apprecot veco Džonu. Meitenes stāstīja, ka pāris gadus viņi esot bijuši precēti un tad Patija esot pieprasījusi šķiršanos un tad trādi rīdi ir sākušies, ar lielu lāmašanos veikalā utt. Finālā reizi pa reizei Džons uzzvana uz veikalu, pabļaustās uz mums un miers. Patijai nu ir Džoijs, itālis, ar kuru viņa laimīgi brauc mellenēs lidostas mežos un sacenšas ar Džoija māti ēst gatvošanā, ak itāļi.