Mieru tikai mieru - migrācija (emi- vai imi-) tas ir nōrmāli, cilvēki ir vienmēr pārvietojušies dažādu iemeslu dēļ un nav ko te celt paniku, jo kā nekā dabā pastāv nezūdamības likums. Kaut vai putekļi, tu vienus noslauki, bet pēc kāda laiciņa, nākamie tur jau sakrājušies.

Esot tā saucamie "push and pull" faktori - vieni emigrē, jo ir parāk zema alga, nelabvēlīgs klimats, ir ierobežotas iespējas dzimtenē, citi uz to pašu vietu imigrē, jo redz tomēr lielāka politiskā/reliģiskā brīvībā, valsts attīstītāka nekā savējā, iespējams iegūt labāku izglītību un zāle kaimiņam jau vienmēr zaļāka, ne?

Tāds riņķa dancis vien sanāk, piemēram, mani Narvesenā apkalpoja indiete, kurai, acīmredzot, Latvijai ir labāka dzīves-/darbavieta nekā savā zemē, viņa ar smaidu sejā strādāja, skaidrā un saprotamā latviešu valodā runāja un nekāda vaina. Izrādās, ka arī baltkrievs drīzāk uz Latviju pārceltos - tomēr salīdzinot ar viņiem, esam (mēs, latvieši) pāris soļus priekšā valsts attīstībā un te lielākas iespējās, importa precēm cenas zemākas, esam EU, Šengenas zonā, utt. Savukārt vācietis labāk pārbrauc uz Spāniju, tur labākas vecumdienas, jo lētāk, siltāk un arī nav jādzīvo ar piekasīgajiem vāciešiem. Amerikāņiem tā tik velk uz to Eiropu, redz te kultūras pārpārēm un viss tik maziņš un jauks - ieliņas, dupsīši un kūciņas.

Īsāk sakot - dudes chill, kusties tu, kustos es, kustās visās papardēs un viss iet uz to, ka patiesībā mums tās robežas ir tikai prātos novilktas, jo cilvēki tā tik tiecas tām pārrausties pāri.