Vai ir slikti, ja es nejūtos slikti,  ka man brīvdienā tomēr ir jāstrādā? Man, protams, sirds ieplaisāja, skatoties Edgara slima kucēna skumjajās acīs, kad es viņam paziņoju, ka piekritu šo pēcpusdien strādāt (mēs bijām jau ceļā uz viņa ilgi-dikti-plānoto pārgājienu un nevar beigt uzsvērt faktu, ka kopīgu brīvdienu mums praktiski nav).

To, ka Patija bija apslimusi jau minēju, taču tā kā nabags nav ticis pie kārtīgām brīvdienām, lai atkoptos, tad arī slimība neatkāpjas un šodien viņa nav darba spējīgā stāvoklī. Līdz ar to - ja vadītāja nav pieejama, tad par vadītāju skaitās asistente (tā esmu es, mkei). Parakstot jauno darba līgumu solījos būt pieejama 24/7, līdz ar to man liekās pašsaprotams šodien iet uz darbu (šobrīd cenšos pati sevi attaisnot, lai nejustos tik slikti par novārtā atstāto draugu, kurš visticamākais, ka ar mani nekomunicēs kādu laiku). Vēl jo vairāk esam tikai trīs, kas var atvērt un slēgt, viena (Glorija) jau atvēra, Patijas nav un tad palieku tikai es.

Šobrīd cenšos izdomāt, ko tik fantastisku es varētu pagatavot vakariņās, kas liktu viņam atplaukt smaidā, jo ja tas nelīdzēs tad plāns B jau gatavs - katra maza 80'jos dzimuša puisīša sapnis uz lielā ekrāna "A Team". Aizvedīšu uz kino :)
Ja kādam vēl ir idejas, kā man nospodrināt savu tēlu ļoti aizkaitināta drauga priekšā, lūdzu, rakstiet, paldies.



p.s. vakardien redzēju foršu flash mob uz W Georgia un Granville stūra (dance).