Man patīk viņa doma, bet es neesmu pārliecināta, ka tas kaut ko mainīs - Džeimijs Olivers pēc veiksmīga apvērsuma Britu skolu ēdināšanas sistēmā, nu ir pieķēries ASV un ir pieķēries nācijas visstrēknākajā galā - Hantingtonā, Rietumvirdžīnijā, kas pēc statistikas datiem, esot visneveselīgākā pilsēta ASV.



Šovs nu ir palaists ēterā un redzēs, kā reaģēs amīši, katrā ziņā ticu, ka pasaule skatīties un brīnīsies, kā bērniem var brokastīs pasniegt picu, ka vienīgais piens, ko sīči dzer ir sintētiskais (šokolādes vai zemeņu), ka kartupeļi frī tiek uzskatīti par ēdienreizes dārzeņu devu un ka parādot vidusmēra knēvelim tomātu ķekaru, viņi nespēj atpazīt. Tas viss, protams, tikai sākums, kam interesē iesaku (pa daļām var noskatīties iznākušās sērijas):

http://www.youtube.com/watch?v=-umfT4T7pgs&feature=related

Galvenā doma ir tā pati, kas iepriekš iztirzāta Fast Food Nation un Food Inc, ka visu vainu novelt deep fried ēdieniem, picām un nepareizi sagatavotiem ēdieniem arī nevar. Problēma slēpjas faktā, ka ēdot vistu tu vairs nevaru būt drošs vai maz tur kāds kriksītis vistas vispār ir iekšā*. Visu vajag iegūt ĀTRĀK, LĒTĀK un VAIRĀK, līdz ar to patērētājs tiek barots ar ķīmiju, modificētu pārtiku un nav ko brīnīties ne par tuklumu, ne anomālijām, sirdskaitēm un visu pārējo.

*(Viens no iemesliem, kāpēc Kanādā tik ļoti lielā cieņā ir norāde organic, kas būtībā nozīmē, ka (a) produkts ir ticis ražots valstī, kas to patērē, (b) ražots atbilstoši noteiktiem kritērijiem, (c) ideālā variantā tiek patērēts valsts reģionā, zināma attāluma rādiusā, no vietas, kurā ražots (piem. Vankūveras vistiņas tiktu apēstas tepat Vankūveras apgabalā).)