Nu jau nedēļa pagājusi, aprīlis klāt, Lieldienas un arī atvaļinājums jau diemžēl aiz muguras. Pirmoreizi bijām Meksikā un jāsaka, ka laba izvēle! Ieteiktu gan tiem, kam patīk "guļu-un-neko-nedaru-ēdu-dzeru-atvaļinājumi", gan tiem, kas alkst aktīvās atpūtas - katrā ziņā garlaicīgi Meksikā nav.

Pirms braukšanas nedaudz noskumu, jo laika prognoze bija tāda jokaina, nieka +24C pa dienu un knapi +12C pa nakti, bet nav ko muļķībām ticēt, jo marts ir pēdējais no "aukstajiem" mēnešiem un naktis patiesībā ir ap +22C un dienās ap +30C. Kā vietējie teica, arī ūdens temperatūra zemāk kā martā nekad nenokrīt (naktī siltāks nekā gaiss).

Kā jau iepriekš teicu, šajā ceļojumā bija daudzas pirmās reizes:

1. Apdegums.

Lai mēs?! Un apdegtu! Lai mēs lietotu aizsardzības krēmu, kas stiprāks par 15 numuriņu. Nu nē!!! Tie taču mēs, kas par iedegumu nekad nav sūdzējušies, kā uzspīd saulīte, tā rodas skaists brūnais iedegums, āda reti kad ir nogājusi un citādi bez problēmām. Kāpēc gan, lai šis atvaļinājums būtu izņēmums!? Njā, vai es jau teicu,  ka šī mums bija pirmā reize Meksikā?
Redz ir tomēr atšķirība kādos platuma grādos tu sauļojies un kur atrodas saulīte. Mēs jau būdami normāli survaiveri aizbraucām bez krēma, ar domu pirmajā dienā nopirkt kādu vietējo 4-to numuriņu ar pastiprinošo iedarbību, jo redz 8-tais numurs likās jau par daudz. Sekas? - viena stunda, mākoņainā dienā Kankūnā un mēs abi nodegām. Nodegām tā, ka divas dienas no saules slēpāmies. Kaut ko tādu redzu pirmoreizi.



2. Vietu nav.

Pirmā diena, divi lidojumi, abi veiksmīgi un laicīgi. Ierodamies Kankūnas lidostā, iesēžamies autobusā uz Playa Del Carmen, izkāpjam pie viesnīcas, ejam uz check-in, kur mūs jauki sagaida, sveic un paziņo, ka vietu mums nav. Redz high season, viņi ir līdz maliņām pilni un mūs nāksies uz pirmajām divām naktīm "pārmest" uz citu viesnīcu (a mēs tā ņēmāmies, lai tieši šo vienu vienīgo viesnīcu par visām varītēm dabūtu!).... bet tiklīdz dāma paziņoja, ka mūs no 3+* pārmet uz 5* viesnīcu, piešķir 100 pesos (nieka 8$, jo Meksika ir lēta) taksim abos virzienos uz turieni un vēl iedod honeymoon special piedāvājumu, tā par dusmām aizmirsām un devāmies uz pirmajām naktsmājām.

3. Nobijos, ai kā nobijos.

Daudzi jau zina, ka man ir nirēja sertifikāts (PADI open water diver), ko ieguvu, kad strādāju Spānijā. Jauki bija panirt Atlantijas okeānā un skaistas bildītes sanāca, bet vēl vairāki nezina to, ka man ir paniskas bailes nirt. Tādas, ka katra reize man ir bijis liels spēku pārbaudījums, jācenšas savaldīties un tikai fakts, ka apmācībā bijām tikai divi cilvēki ar instruktoru un visas reizes nirstot es tiku pamatīgi pieskatīta, palīdzēja man pārdzīvot manas bailes. Kad nirām pirms gada Slokas karjerā arī bija bez problēmām, jo ūdens mierīgs atkal tikai mēs divi un instruktore.

Viens no šā ceļojuma mērķiem man bija ienirt Karību jūrā, jo kādas tik atsauksmes par zemūdens pasaule nebija dzirdētas!! Pieteicām niršanu vienā dienā divas reizes pa 45 minūtēm, 12m, ļoti laba cena, ļoti labs niršanas centrs Geofish, pat ar saviem apdegušajiem pleciem neatteicām šo atrakciju, jo tomēr tik ļoti gribējās! Zobus sakoduši vilkām hidras un likām smagos balonus uz pleciem.



Kamēr sēdēju un gaidīju Edgaru no apmācības (tiem, kam nav sertifikāts, tos papildus apmāca baseinā pirms abām niršanas reizēm) sākās visādas pārdomas, jutu, ka uztraucos un ka tik lielā grupā neesmu nirusi. Sākāpām visi laivā, mums paskaidroja, ka no laivas atmuguriski kritīsim ūdeni un pa trosi rindiņā visi nirs iekšā divās mazākās grupās.

Redz, kad es mācījos, mēs gājām no krasta iekšā, tā vismaz es viegli varēju ienirt un mani nez kāpēc mierināja doma, ka tur krasts un seklums un tā. Taču šeit brīdī, kad man bija jāveļas pār bortu, man sākās panika, rokas sāka trīcēt un pāgāja vismaz divas minūtes kamēr saņēmos ievelties ūdenī. Aizpeldēju līdz pārējam baram, viens pēc otra tie sāka ienirt, es kā iegrimu zem ūdens, tā mani pārņēma histērija, ūdens sitās sejā, likās, ka skābekļa trūkst, apakšā dziļums, trose, pie kuras nirstot jāturās.... vienreiz mēģinu, uznirstu atpakaļ, otrreiz, trešo reizi, ar katru bailes pastiprinās un saprotu, ka nevarēšu.

Trīcoša aizpeldēju līdz laivai, ierāpos atpakaļ. Man kompāniju sastādija divi Geofish stūrmaņi, kas palīdz nirējiem un pieskata laivu, kā arī vēl viens kungs, kuram šī būtu bijusi pirmā niršanas reize, bet kas uzreiz pateica, ka nespēs ienirt. Tā nu mēs "varoņi" palikām gaidot pārējos no dzelmes, bet jāgaida redz ilgi, kā nekā divreiz pa 45 minūtēm. Lai dzīve neliktos pārāk rožaina manai lielajai bailei pievienojās jūras slimība un pusdzīvu mani, nenirēju kungu un viņa dēlu, kuram savukārt zem ūdens piemetās jūras slimība (cik gan dīvaini tas skan), mūs nogādāja atpakaļ krastā.


4. Tekila.

Ja jau all inclusive, tad pēc pilnas programmas jāizmanto, mēs taču padomju laiku bērni :) i ēdām (kas man atgādina, ka jāsāk sportot), i dzērām un tā tekila pati pie mums nāca. Gan pudele no honeymoon special paketes, gan pudele, ko Edžus laimēja viesnīcā, jo visātrāk ar kanoe appeldēja apkārt baseinam, gan bārmenis Fēliks, kas mūs dāsni iepazīstināja ar visiem vietējiem drinkiem :) Interesants bija šotiņš Mexico - karoga krāsās, degošais un dikti atsit B-52. Un lai vai ko, bet tekilu tīrajā gan iepriekš abi nebijām dzēruši un nedzeršu ar, man nepatika. Lūdzu. Savukārt Pina Colada, Blue Hawaii, Coronitas, Cuba Libre un Mojito esam atdzērušies...bet tikai kādam laikam.



5. Džungļi, sikspārņi un alas.

Šī gan ir labā izklaide - ar kvadracikliem pa džunģļiem un snorkelēšana alās. Ja kas, neiesaku vilkt baltas drēbes! :)




Tātad pirmoreizi izlēmām par labu jau organizētai tūrei, konkrēti 2h atrakciju ar kvadraciklu braucienu pa džungļiem, vidū pietura pie alām, kurās pasnorkelējām, tad brauciens ar kvadracikliem, tad ielīdām vēl vienā mega alā pilnā ar sikspārņiem un tad izbaudījām vēl vienu normālu gāzienu ar kvadracikliem.

6. Nav auto, nav tūres.

Bijām baigi viltīgie, nolēmām pēdējā dienā īrēt auto, lai izdevīgāk aizbraukt pēc tam uz lidostu un lai var ērtāk izbraukāt piramīdas - vietas kā Chitzen Itza, Coba un Tulum. Bijām apskatījuši vairāku auto nomu piedāvājumus, bet nolēmām iepriekš nerezervēt (šis ja kas notiek pirmoreizi, jo parasti auto rezervējam pirms izbraukšanas, tā izdevīgāk). Pēdējā diena bija rūpīgi izplānota - agra celšanās, auto noma un brauciens no piramīdas uz piramīdu, vakarā apskatām Kankūnu un nākamās dienās vēl agrākā rītā triecamies uz lidostu. Viss jau skanēja baigi labi, bet dzīve kā dzīve, visu pa savam - open karte netika pieņemta depozītam, bez tā mums auto nedeva, viss mūsu plāns pajuka. Par šo gan škrobe, jo pirmoreizi paliekam bešā (nav auto, nav tūres) un piedevām pats galvenais (piramīdas) palika neapskatīts - nu nekas, kā sacīt uz atgriešanos.

7. Xplor

Bet mēs jau izklaidēties mākam, netikām pie auto, aizbraucām uz XPLOR - cool and awesome and cool!

Labs ieguldījums, fantastisks parks, all inclusive - ieejas maksā visas atrakcijas, ēdieni, dzērieni un mūsu gadījumā arī transports uz/no atrakciju parku.
Tarzāna troses, pa gaisu, pāri krokodīļu, briežu un tīģeru krātiņiem, ar nozemēšanos gan uz torņiem, gan uz zemes, gan ūdenī.
Peldes alās gan pašam, gan uz kanoe.
Kvadraciklu brauciens gan pa imitētiem džungļiem pāri tiltiņiem, cauri alām, cauri alām ar ūdeni un četras dažādās trasēs.
Dzērienu bāriņi un super restorāns ar fantastisku ēdienu.

8. Hjūstona

Ehm, ja jums kāds apgalvo, ka Hjūstonā nav ko redzēt, tad es varu pateikt tikai vienu - Hjūstonā nav absolūti nekā ko redzēt! Tikai melnie, mēs divi baltie, pāris meksikāņi un garlaicīga pilsēta. Laiks gan bija skaists un silts, Hjūstonai paveicies :)



9. Bagāža tranzītā.

Man paietu laiciņš, lai atcerētos visus lidojumus un lidsabiedrības, ar kurām lidots un pārsēšanās, un savienotos lidojumus, bet nekad (tfu tfu tfu) nav bijušas aizkeršanās ar bagāžu.

Vankūvera, atgriežoties, īsi pirms pusnakts, esam gatavi braukt uz Kerisdeilu un gaidam koferus. Viens no pirmajiem iznāk mans - jēēēē :) Gaidam otro.... gaidam un gaidam, iznāk visi, aiziet visi, koferu nav un Edgara mazā koferīša nav. Bēdiņš. Gaidam vēl minūti un jau dodamies pie pazaudētās bagāžas nodaļas, lai noskaidrotu vai koferītis palicis pie melnajiem Hjūstonā. Kamēr Edgars ar tanti runāja, es aizstaigāju joka pēc līdz otram galam, kur pienāk nestandarta izmēra bagāža, sporta ekipējumi un bērnu ratiņi un voilā - pašā priekšā stāv kā dzīvs Edgara mazais koferītis :) Jēēē, nebija tomēr pirmā reize.