jebshu pareizaak buutu teikt "labaaki laikapstaaklji", jo Vankuuveraa ir noskaidrojies, uzsilis un, aciimredzot muusu aizbraukshanai par godu, te paredzeets supersiltsunsaulainslaiks. Prieks par vinjiem. Savukaart Eiropa salst kopaa un turpina piesnigt. Beedinjsh. Tachu ne pietiekami liels, lai apbeedinaatu, jo atgrieshanaas sajuusma arvien pienjemaas speekaa.

Satrauc Frankfurtes lidostas nestabilie reisi, Lufthansas atceltie lidojumi un bagaazhas nozaudeeshana, par visu nospljaujos un piesitu pie koka, turam iikshkjus un ceram uz lidojumam labveeliigu laiku.

Veel tik jaapiebilst, ka IELTS abi nokaartojaam ljoti veiksmiigi, kas padara piektdienu par veel forshaaku dienu nekaa taa jau ir. TGIF

Cheers, maajenieki, beerni tuvojaas :) :*

Pat mazaak nekaa 1, shodienu neskaitu un pirmdienu arii ne, jo jau dodamies celjaa :) :) :)

Esmu starā par Marka Ronsona jauno albumu un trešdienas vakara noskaņai sūtu jums "Somebody To Love Me"


Mark Ronson - Somebody To  Love (Official Video)
Uploaded by PayeTaChatte. - Watch more music videos, in HD!

Tikai divas nedēļas un turpinam skaitīt. :)

Laikapstākļi padara dzīvi jautrāku - sals un sniegs vuhuuu.

Protams, tikai diena, kas mums ir svārīgāka nekā citas, kad laicīgi jāceļas, jādodas ceļā utt, ir diena, kad Vankūverā iestājās apokalipse, jebšu, pa nakti temperatūra pamatīgi nokrīt un ceļi piesnieg un piesalst. Mūsu vāģim (un lielākajai daļai autiņu Vkūverā), protams, vasarsriepas.

Pieņemam pieaugušo lēmumu auto nelietot un izvēlamies sabiedrisko. Tāds sniegs nav redzēts kopš Ziemassvētkiem Vistlerā. Trolejbuss brauca nu ĀRKĀRTĪGI piesardzīgi, uz eksāmenu ieradāmies laicīgi, taču bez kurioziem, protams, neiztikt. Daunīšu te netrūkst, prieks, ka šoreiz tie nebijām mēs, bet, ak, tie trakie cilvēki, lien bez rindas, vai mēģina piereģistrēties, kad reģistrācija nav vēl iesākta, pēc instrukciju nolasīšanas absolūti VISU dara ačgārni. Vispār man bija jautrs IELTS tests :)

Mīnusiņš bija 3h nīkšana starp rakstisko un mutisko, bet vismaz bija laiks apskatīt SFU campus, kā arī izdomāt trīssimts stulbības, ko izdarīt mutiskā eksāmena laikā. Redz, eksāmena nolikumā teikts, ka tā mērķis ir pārbaudīt angļu valodas zināšanas, nevis tavas vispārējās zināšanas, kā arī to, ka visam ko pateiks nav jābūt patiesam, bet gan vairāk jākoncentrējas uz gramatiku, izrunu, utt. Tad nu mēģinājām izdomāt absurdākās atbildes, kas vien iespējamas.

Abiem mutiskā daļa bija vienlaicīgi, dažādos kabinetos, mans eksaminators Kērtis noklausījies manus tekstus, atprasījis visu, kas jāatprasa, atvadījiās ar skaidru un gaišu, un latvisku "Paldies". Eh? Izrādās, ka viņš ir angļu valodas pasniedzējs, kas pirms vairākiem gadiem esot gadu nodzīvojis Rīgā. Nē, pasaule nav maza.

Priekā!

Yeah, yeah, yeah, nieka trīs nedēļas un apsēdīšos pie vakariņu galda Jūrmalā. Yeah, yeah, yeah.
Pašlaik esmu tādā starā, ka noplēšamā kalendāra nākamo dienu noplēšu jau iepriekšējās dienas pēcpusdienā.

Zane un Vita - jaunkudzes nākamajam gadam, lūdzu, man kalendāru, kas nebeidzas OKTOBRī :*

Galda spēle "Life", kas ir tāds jaunais "Monopols" un Kortnijas Koksas jaunais (okey, okey ne tik jaunais, bet man tas ir jaunatklājums) "Cougar Town"

Jā, nevarējām saprast kāpēc te nav manīti eži. Ļoti vienkārši, tie dzīvo tikai Eiropā, Āzijā,Āfrikā un Jaunzēlandē, savukārt nav sastopami Austrālijā un Ziemeļamerikā.

Sīkums, bet interesanti.

Citādi pazīstams kā Novembris, bet vīriešiem tas ir Movembris - mēnesis, kad atlaist ūsiņas (no tā arī mēneša nosaukums, The Mo slengā ir ūsas moustache/november => Movember).

Pirmo reizi padzirdēju no pāris draugiem, kas atzinās, ka uzreiz pēc Helovīna liks mieru skuveklim un atlaidīs kād' ūsiņ', papētīju dziļāk, izrādās labdarība.

Viss aizsācies tālajā 2003. gadā kaut kur Austrālijā pie pāris aliņiem kā joks. Gadu vēlāk pasākums ieguvis nopietnākas aprises ar ziedojumiem, daudziem dalībniekiem, vēl gadu vēlāk jau vairākas valstis iesaistījās Movembrī un izskatās, ka jauka tradīcija ir aizsākta.

Es neko, bet Edzis varētu atlaist līdz decembrim. Par Movembri šeit.

Maskas bija, ķirbi grebām, raganu pirkstiņus cepām un vispār varbūt Latvijā arī pie Halovīna jāpiestrādā?! :)

Jautrākais piedzīvojums - maskās gaidam autobusu, iekāpjam, visi, protams, smaida, jo seju nevar redzēt un tās kliedziena maskas ir tādas jokainas. Apsēžamies, mums pretī tēvs ar dēlu, dēlam kādi 5 gadiņi, spaidermena kostīmā, pārbijies no mums. Tētis viņu iedrošina, ka viss ok, mēs, protams, spēlejam līdzi. Abiem rokās plastmasas "darba rīki" man cirvis, edzim mačete, biedējam sīko.

Spaidermenam paliek arvien interesantāk un šis uzdrošinās apsēsties man blakus, baigi jautrais sīkais. Fiksi uzsita pa manu cirvi, "heij, tas tak nav īsts!" Es atteicu, ka viņa spaidermena muskuļi arī nav īsti :) sarunājām viens otra noslēpumu citiem neatklāt, smieklīgs sīkais.

Fantastiska spoku māja, ja kāds vēl ir Vankūverā un nav paspējis aiziet, tad noteikti aizbrauciet. Atrodas uz Dunbar St. un W49th. nav iespējams nepamanīt.

Var apskatīties gan iepriekšējo gadu, gan šā gada bildes viņu mājaslapā DUNBAR HAUNTED HOUSE.
Ieeja ir bezmaksas, viņi laipni pieņem ziedojumus.

Pēc 6.30pm mājā parādas arī aktieri, kas spēs nobiedēt pat Švarcenēgeru un Dolfu Lungrēnu :) šodien un rīt atvērts līdz pusnaktij.

Noskatieties kā tapa.

Paši gatavojamies, atradām pāris labus bezmaksas sagatavošanās materiālus un ja kāds var ieteikt vēl kaut ko droši rakstiet. Paldies!

p.s. mums interesē general knowledge tests.

Pēdējais mēnesis sanāca diezgan jestrs, mēneša sākumā ieguvu vietējo pirmās palīdzības sertifikātu (ja uzņēmums uzsauc tad kāpēc gan ne). Dienu pēc tam zvana Patija, ka viņi man grib piedāvāt pavadīt mazāku La Senza veikalu, jo tur veikala vadītāja aizgājusi, viena asistente atlaista par zagšanu, otra asistente jauniņā īsti vēl neko nezina. Piekritu, veikals foršs, pēc nostrādātajām nedēļām tur, uzņēmums ir ar mieru man piešķirt pašai savu veikalu, tik jātiek pie jaunas darba vīzas :)

Tur strādājot no skuķiem uzzināju par vienu drazu lapu, kur lasīt klačas par dažiem labiem vai pareizāk sakot ne tik labiem cilvēkiem, labi, lai vēl precīzāk teiktu, par pilnīgiem draņķiem no kuriem jāuzmanās tavā pilsētā.

Tiem kam interesē citu cilvēku FAIL, lasiet THE DIRTY. Izvēlies pilsētu un go.

Pēdējā oficiālā darba diena šogad cauri.

Es <3 Vankūveru!

Interesanta ideja un varbū, kādam izdevīgas akcijas: kopālētāk.lv

p.s. ir sākusies jaunā Modern Family sezona!

Varbūt kādam ļoti aktuāls jautājums par lidojumiem uz Kanādu, tad nenokavē šo AKCIJU

Kā vienmēr un ar visu dzīvē, arī ar atvaļinājumu man šobrīd ir tā, ka - ja nebūtu, tad nevajadzētu, bet tā kā sarunāts, tad vajag vēl vairāk nekā ēst un knapi velku pēdējās dienas pirms tā. Gan rutīna, gan dāmu bariņš darbā, pat pilsētas dzīve šobrīd ir uzkarsusi līdz +30 vismaz, tā vien gribās nedēļu paslaistīties. Gribu pamosties bez plāna dienai, gribu iedzert aukstu aliņu pie ezera, gribu izmēģināt raftingu un ieraudzīt kādu lāci brīvā dabā.

Šodien ķīniešu kvartālam jubileja, vakarā nosvinējām ar kārtējo bubble tea, pilsēta čum un mudž no vecpuišu/veicmeitu ballītēm, woo-hoo girls and boys (HIMYM), darbā viss ok, esmu ieguvusi pāris regulārās klientes (krievietes), cīnos ar jaunajiem skuķiem, kas man jau liek justies tādai ehm nu kā lai saka mid-twenties. 

Jaunākajai Adijai ir 16 :) viņas mērķis nākamajai nedēļai - pilnībā notriekt vasarā sapelnīto naudu back to school shopping un sākt krāt no jauna (visticamākais, ka ziemassvētku šopingam). Viņa ir bērnībā filmējusies Bārbijas reklāmās, viņas māte ir kanādiete, tēvs no Tobago, draugs ir austrālis un mēs viņu turam aizdomās par zādzībām.

Raksturiņu parāda arī francūziete Maurīna, kurai visas emocijas kā emocijas tikai piecreiz sakāpinātākas, kura mēģina pierādīt savam tēvam, ka viņa ne tikai triec naudu, bet arī pelna, bet vnk ir reizes, kad ir arī vairāk jātērē, nekā pelna, jo tā  redz vajaga :) (20 gadi)

Džeimijai ir 21, viņas viena no piecpadsmit (nedaudz pārspīlēju, bet filipīniešiem ģimenes tik tiešām ir milzīgas) māsām Džolija bija pirmā, kas pirms pieciem gadiem sāka strādāt La Senza veikalā, tad Džolija aizgāja, Dženija sāka strādāt, tad Dženija aizgāja dekrētā un tad Džeimija sāka strādāt.

Īrietes viena pēc otras atbira, dažas izvēlējās citu darba vietu, vienai bija kakla iekaisums, kura dēļ bija jāatgriežās mājās (prom jādodas bija steidzami, tas nekas, ka mēnesi vēlāk netīšām viņai uzdūrāmies centrā), nākamajai vēl kaut kādas bēdas, pēdējās četras atbira vienlaicīgi ar aizbildinājumu, ka puse gribēja pārvākties uz Toronto un visas grib turēties kopā.

Manas trīs favorītes tiktāl ir:

Saša, krieviete, kura cītigi strādā, lieki neklačojas un ir uzticama, kura ar vīru ir nolēmusi darīt visu iespējamo, lai paliktu Kanādā. Šobrīd dzīvo šeit jau otro gadu un cer nākamā gada laikā tikt pie patstāvīgā iedzīvotāja statusa.

Otrā ir Nikija, ķīniete, kuras ģimenes stāsts ir riktīgs jampadracis, jo tēvs dāmas maina vienu pēc otras, dažas vienlaicīgi, līdz ar to pārvākšanas ir meitenes ikdiena. Taču kā darbiniece un paziņa viņa ir fantastiska un uzticama.

Trešā ir Nika, kuras tēvs ir ķīnietis, māte no Kambodžas, pirms gadu gadiem ģimene bēga no Ķīnas, nemieru dēļ un slēpās Taizemē, kur miera labad nācās slēpt uzvārdu, lai neatklātu, ka ģimene ir pa pusei ķīnieši. Tēvam nomainīja uzvārdu un kļūdas dēļ bērniem jaunā uzvārda vietā tika dots tēva vārds kā viņu jaunais uzvārds. Tāpec Nikai uzvārds ir tēva vārds. Nika Ra.

Patija Kanādā nokļuva ieprecoties ar vecu īgnu kanādieti, onka ir riktīgs maita, pati vienreiz ar to brīnumu parunājos, jēziņ, laikam viņai tiešām Indonēzija bija piegriezusies. Vecis rupjšs un dikti vecs, viņa savos 27, Kanādā ieradās pirms astoņiem gadiem, apprecot veco Džonu. Meitenes stāstīja, ka pāris gadus viņi esot bijuši precēti un tad Patija esot pieprasījusi šķiršanos un tad trādi rīdi ir sākušies, ar lielu lāmašanos veikalā utt. Finālā reizi pa reizei Džons uzzvana uz veikalu, pabļaustās uz mums un miers. Patijai nu ir Džoijs, itālis, ar kuru viņa laimīgi brauc mellenēs lidostas mežos un sacenšas ar Džoija māti ēst gatvošanā, ak itāļi.

Sauļojāmies, strādājām, nedaudz atpūtāmies un jau augusts.

Time flies when you're having fun, tā tas laikam saucas. Neticās kā laiks izzūd, kas reizēm rada tādu kā panikas sajūtu, ka jāskrien un jādara cik tik spēka, bet no otras puses, gribās pacelt kājas pret sauli un ļauties mirklim nesteidzoties.

Jūlijā iepazināmies ar visādiem ķīniešu virtuves gardumiem, vasaras naktīs nedēļas nogalēs gan ķīniešu kvartāla pašā sirdī, gan Ričmondā, netālu no IKEAs. Iepazināmies ar bubble tea, šobrīd visiecienītākais vasaras dzēriens, milk shake, who?!


Esam arī pie dampja tikuši, kas, protams, ļoti atvieglo ikdienu, jo īpaši brīvdienas, kad ātrāk var tikt ārā no pilsētas pie fantastiskās dabas. Daba joprojām sajūsmina, lai gan acis pie skaistā pierod ātri un brīžiem jau piemirstas novērtēt to, kas ir apkārt.

Vēl tikai pusotra nedēļa un būs klāt atvaļinājums, tā kā man skaidri pateica, ka rudenī atvaļinājums nespīd, tad augusts bija vienīgā iespēja to izmantot, un maksimālais laiks - nedēļa. Līdz ar to izskatās, ka iegriezīsimies tikai kaut kad nākamgad, jo redz ar nedēļu vien par maz.

Ilgi domājām kā baudīsim nedēļu, uzstāju, ka atkal jālido prom, bet Prātiņš uzstāja, ka jāpēta Kanāda. Piekritu. Tātad nedaudz papētisim to, kas nav Amerika.

p.s.

Ā un, jā, es noskatījos Jersey Shore pirmo sezonu un, jā, man patika. Vienkārši histēriski jaunieši :D Raubo un Lidžõn - jums točna iesaku!

Iesaku If you really knew me:

http://www.mtv.ca/tvshows/if-you-really-knew-me/video_content.jhtml?id=1644488

Kopš esmu management team sastāvdaļa, manos darba pienākumos ietilpst komandas motivēšana un atbalstīšana, un, protams, dresēšana. Kad sāku, solījos nepielaist iepriekš novērotās vadītāju kļūdas.

Viens no veidiem, kā mums pieprasīts motivēt ir ar You are a superstar! kartiņām, vai atcerieties kādu iespaidu tas uz mani atstāja?! Liekas, ka nieks, bet ziniet cik patīkami? Tā nu es centos vadīt, pamācīt un audzināt savas meitenes, bet galvenokārt izmantojot metodi kontaktējoties: izteikt pāris labas lietas par darbinieku vs vienu, kas vēl attīstāma (īsāk sakot: sliktu). Ieklausos, novērtēju, ļauju paslinkot un man liekas, ka komanda strādā un mani respektē.

Pirms pāris dienām atnācu uz darbu, paskatījos uz sienu, kur izlieku Superstar kartiņas un ieraudzīju savu vārdu:

To: Dita


you are always smiling and we all really love you.


From: Everyone :)


Es mīlu savu darbu.

Man liekas, ka būs baigi labā:

(Marts, 2011)

Pirmkārt, IR VASARA, IR VASARA, IR VASARA!!!! Nu ta beidzot, ar pirmdienu pie mums oficiāli iestājās pečka, tauta sauļojas, ēd saldējumu un bauda zilas debesis.

Otrkārt, jātiek ātrāk pie friziera, lai piekrāsotu ataugušās saknes, jo tā blondā galva mani tāpat nodod, stāsts iz dzīves:

Vakar strādāju, pienāk pie manis sieviete un vaicā vai mums ir ādas krāsas strapless krūšturi, es uzreiz lepni aizvelku dāmu pāri veikalam uz otru galu, un pievedu pie vareni daudz, manā izpratnē, ādas krāsas krūšturiem.
Paņemu pirmo rokās, pagriežos pret jaunkundzi un saprotu, ka esmu dura.

Man rokās smilšu krāsas (manā izpratnē ādas krāsas krūšturis), savukārt man priekšā stāv melnā. Gluži melna nebija, bet tumši brūna gan, skuķis tik nosmaidīja, noplātīja rokas un sāka savu uzvaras runu ar domu, kas par lietu un kas par diskrimināciju - viņa nevar nopirkt ĀDAS krāsas strapless krūšturi. Un es kā muļķe stāvēju, smaidīju un sarku līdz pat pakaļgalam. Bļāviens, to, ka melnajiem vai indiešiem balto saražotie "ādas/smilšu krāsas" krūšturi īsti neder, nebiju aizdomājusies.

Pie kases sieviete tik noteica, lai es nejūtoties vainīga, tik lai vadībai aizrakstu, ka viņa nu galīgi nav apmierināta. Vēl piedevām melnā pagriezās pret blakus stāvošo punjabi meiteni ar tekstu "Tev jau noteikti arī neder viņu (La Senzas) ādas krāsas strapless,ne?" Meitene noraidoši pakratīja galvu, uz ko melnā atbildēja "Gimme high five sista" :D



Treškārt, par tiem, kas aziāti un slēpjas zem lietussargiem, jakām, mapēm, nēsā cimdus, platmales utt. man kolēģe skaidroja tā, ka ļoti daudzi lietojot ādu baltinošus krēmus, kuriem ir ļoti kaitīga ietekme uz ādu saskarē ar sauli. Tad nu tiem nabagiem ir sliktā sezona sākusies. Par cimdiem patiess stāsts, redzēju dāmīti melnos ādas cimdos, bet ārā ir +30 C.

Kādreizējā upe, kas 1921. gadā pārtrapa par reģiona lielāko ezeru, kad uz tās tika pabeigts hidroelektrostacijas projekts.

Šodien piemēram Patijai atzinos, ka esmu tomēr latviete (nepagāja ne 9 mēneši), lai vieglāk izskaidrotu palīdzēja viens no līdzpaņemtajiem suvenīriem - latvijas pase. Respektīvi, grāmatnīcā Rīgā angļu valodā ir nopērkama pases lieluma grāmatiņa/buklets, kurā ir viss īsumā par Latviju, vēsturi, kultūru, tradīcijām, laikapstākļiem utt. Tādu nolēmu uzdāvināt Patijai dzimšanas dienā, to un brīvdienu, jo piedāvājos samainīt mūsu maiņas, lai viņai dzimšanas dienas vakars nav jāpavada veikalā. 


Atcerieties, ka centos ātrāk uzkāpt Grouse Grind, tad nu šo kāpienu viens kungs pieveica vienā dienā 14 (!!!) reizes, pārspējot pats savu rekordu pirms gada (toreiz nieka 13x). Šodien savukārt cits kungs miris, kāpjot tajā pašā pirmo reizi, sirds neizturēja. Tā, ka draugi esiet piesardzīgi! 


Savukārt vienu no slavenākajām Vankūveras apskates vietām (Stenlija parku), ir ieplānojuši pārsaukt. Jaunais variants būtu Xwayxway (izrunā kā kwhy-kway). Man jau liekas, lai labāk paliek pie vecā tik ļoti labskanīgā Stanley Park.


Vasara kā nenāk tā nenāk, te nekā jauna. Turpinām gaidīt.


">

Līdz Līgo vēl pāris dienas, bet es jau nopietni tam gatavojos (respektīvi esmu vienreiz izlasījusi šašlika recepti un šobrīd esmu procesā, lai sagatavotu gaļu). Iespējams jau pieminēju, ka pašu līgo vakaru pavadīsim ne tik tradicionālā garā - Offspring koncertā, tepat uz Grenvilas ielas Vogue koncertu zālē. (Tas man atgādina, ka jānopērk Edžum fanu t-krekls, lai vakars jautrāks).

Ja runājam par gaļu, tad šašliku pati nekad neesmu gatavojusi, (jo pieiet pie tēta un apvaicāties, kā cepās vai uzgāzt aliņu/ūdeni uz iesmiem laikam neskaitās) taču nu esmu nolēmusi iemācīties kārtīgi pagatavot no A-Z visu. Receptēm man fantastisku lapu atklāja mamma, tiem, kam interesē virtuves klasika (receptes ar bildēm) skatieties šeit: Normaalscilveks foto receptes.

Šašlikam visticamākais, ka ir miljons pagatavošanas veidi un katrs savu recepti kā vienmēr uzskatīs par pareizo, bet, manuprāt, pats būtiskākais ir gaļa un tas, kā/cik ilgi tā tiek cepta. "Oglīte" - lūk tā ir gaļas piesmiešana, nedrīkst pārcept un tur laikam slēpjas visa māksla, vispirms atpazīsti labu gaļu veikalā (veicas tiem, kas tiek pie lauku labumiem) un otrkārt ietrenē roku cepšanā.

Šodien būs ģenerālmēģinājums un pēc nedēļas ar Haidiju un Adrianu brauksim laivu tūrē + piknikā, kad solījos pagatavot viņiem šašliku (man tak siekalas tek katru reizi to vārdu pieminot).

Beidzot-brīvdienā uzkāpu Grouse Grind, šī bija trešā reize un jāsaka, ka vieglāk nepaliek :D varbūt regulārāk jākāpj?!. Tas kāpiens ir viena no tām neizskaidrojamajām lietām, ko tev gribās un negribās darīt vienlaikus. Uz kalnu braucu ar mērķi pārspēt Edgara labāko laiku (48min), finālā laboju savu laiku tikai par 5min, kā rezultātā esmu joprojām stundas kāpēju grupiņā.

Jāpiebilst, ka šis kāpiens nav nekāda pastaiga, kasot dibenu un vērojot putniņus, nē, tas ir kārtīgs intensīvs treniņš, augšā kāpiens vismaz stundas garumā, pa ļoti stāvām trepēm, akmeņiem, klintīm, utt. vietām paliek tik neizturami, ka vnk gribās griezties riņķī, bet tad tu saproti, ka nekāda desmaize lejupceļš arī nav.

Vidusposmā sāc aprast ar sirds nenormālo dauzīšanos, pēdējā ceturtdaļa aiziet pusriksī, tikai tāpēc, ka redzama gaisma tuneļa galā (tik tiešām izeja no meža tā arī izskatās). Pēc kādām 5 minūtēm atpūtas, sāc apdomāties, ka nemaz nebija tik traki. Esot jau lejā (braucu ar gaisa tramvajiņu a.k.a. gondolu), gaidot pieturu jau skatījos uz takas sākuma punktu, pat apdomājoties varbūt iet vēlreiz.

Tas ir līdzīgi kā ar brīvo kritienu, kad uz pirmo aizgāju un mūs sāka celt gaisā prātā tajā brīdī es jau lamāju sevi un visu pasauli, un zvērējos nekad vairs, nekad vairs, lejā krītot vispār pātarus skaitīju, bet nepagāja ne piecas minūtes, kad ar prieku sēdos nākamajā brīvajā kritienā.

Paga, paga, ka tik to nesauc par adrenalīna devu.

Kalnā augšā viens no diviem mītošajiem grizli lāčiem.


______________________________

Runājot par kino, pamanīju rudenī iznākošo trillerīti, režisors neviens cits kā botoksa seja Silvestrs Stalone. Iemesls filmas pieminēšanai ir čomu bariņš, ko Stalone ir savācis vienkopus (bez viņa paša priekšgalā):

A. Švarcenegers
B. Villis
Dž. Stethems
D. Lungrēns
M. Rurks
Dž. Lī
E. Roberts
S. Ostins

Ja kādam interesē, traileris The Expendables

Vakar bijā uz kino - A Team un Prince of Persia, mums viedokļi atšķīrās, es balsoju drīzāk par otro, bet mans puisītis, protams, plaukšķināja par pirmo :)

Gribēju gan piebilst, ka Frankfurte filmā ir Vankūvera, vēl paši dzīvē redzējām vienas ainas filmēšanu tepat pilsētā oktobrī, kad tikko bijām ieradušies. Nez kāpēc man liekas,ka Frankfurtē nemaz tādu kalnu nav, bet katrā ziņā mīļie ziniet, daļa ainu un dabas skati ir no šejienes un puisis, kas pašā sākumā spēlē bumbu uz ielas, kuram garām patriecas sarkanais autiņš, ir Eduardo, Edgara draugs, kas cenšas kļūt par kārtīgu aktieri.

Tie, kas vēl nav iepazinušies, tiem iesaku Modern Family - ļoti labs seriāls, ir pilna pirmā sezona, oktobrī iznāks jau otrā. Var mēģināt skatīties caur tvduck.

Zinu, ka daudzus pat aizkaitina tas, ka vietējie nezina vai neizrāda interesi par to, kas ir Latvija, bet man personīgi vienalga. Ja interesē es pastāstu, tam, kam neinteresē uzreiz skaidrs un nav ko iedziļināties. Varbūt ja pati 100% pārzinātu pasaules karti, valodas un kultūras, tad varētu iebilst, bet citādi, arī man ir diezgan tumša bilde par Āziju, lai gan nu jau ir krietni labāk nekā tikko ierodoties.

Vai man ir jāapvainojas, ka visi domā, ka esmu krieviete vai ehm vāciete (sveiciens Patijai)? Nē! Par ko? Manas stulbības, piemēram, bijušas šādas:

- kolēģei ķīnietei pavaicāju no kā taisa terijaki mērci. Terijaki ir japāņu recepte.
- ķīnieši taču runā ķīniski, ne. Vai tomēr ir arī tādas kā mandarīnu un kantonēziešu valodas?
- Ieraudzīju vienam skuķim (varētu būt japānienete, korejiete vai sazin kas jo es, pagaidām, atšķiru tikai filipīniešus) ļoti skaistas kurpītes un apvaicājos, kur viņa tās pirkusi. Meitene atbildēja tai one, sāku domāt, ka tāds veikals nav dzirdēts, pārvaicāju, kur tāds atrodas uz ko viņa man ar roku kustībām kā uz kartes norādīja: China, South Korea, Phillipines and in the middle TAIWAN. 
- esmu muļķīgi izteikusies, ka Vankūverā ir vairāk aziātu, savukārt Toronto indiešu, hmm, ka tik tas nav viens un tas pats.


Katram savi "blondie" mirkļi :)

Par to pašu tēmu runājot, kas tad citus neiepriecē:
,
- krievietei Sašai nepatīk, ka cilvēki pārprasa no kuras tieši pilsētas Krievijā viņa ir, jo tāpat neviens vairāk par Maskavu nezina.
- brazīļiem nepatīk, ka cilvēki domā, ka viņi runā spāniski vai to, ka viņi dzīvo džungļos
- angļiem, austrāļiem un DĀR-ņiem nepatīk, ka viņus visus met lielā katlā un austrāļiem piešuj Angliju kā dzimteni, angļiem - DĀR, savukārt pēdējiem austrāliju utt. krustāmšķērsām.
- kanādiešiem nepatīk, ka viņus uzskata par amerikāņiem un ka eiropieši nespēj nodalīt divas dažādas valstis, respektīvi Kanāda nav Amerika.
- lieki piebilst, ka japāni nesajūsmina, ka viņu nosauc par ķīnieti, utt.

Vai ir slikti, ja es nejūtos slikti,  ka man brīvdienā tomēr ir jāstrādā? Man, protams, sirds ieplaisāja, skatoties Edgara slima kucēna skumjajās acīs, kad es viņam paziņoju, ka piekritu šo pēcpusdien strādāt (mēs bijām jau ceļā uz viņa ilgi-dikti-plānoto pārgājienu un nevar beigt uzsvērt faktu, ka kopīgu brīvdienu mums praktiski nav).

To, ka Patija bija apslimusi jau minēju, taču tā kā nabags nav ticis pie kārtīgām brīvdienām, lai atkoptos, tad arī slimība neatkāpjas un šodien viņa nav darba spējīgā stāvoklī. Līdz ar to - ja vadītāja nav pieejama, tad par vadītāju skaitās asistente (tā esmu es, mkei). Parakstot jauno darba līgumu solījos būt pieejama 24/7, līdz ar to man liekās pašsaprotams šodien iet uz darbu (šobrīd cenšos pati sevi attaisnot, lai nejustos tik slikti par novārtā atstāto draugu, kurš visticamākais, ka ar mani nekomunicēs kādu laiku). Vēl jo vairāk esam tikai trīs, kas var atvērt un slēgt, viena (Glorija) jau atvēra, Patijas nav un tad palieku tikai es.

Šobrīd cenšos izdomāt, ko tik fantastisku es varētu pagatavot vakariņās, kas liktu viņam atplaukt smaidā, jo ja tas nelīdzēs tad plāns B jau gatavs - katra maza 80'jos dzimuša puisīša sapnis uz lielā ekrāna "A Team". Aizvedīšu uz kino :)
Ja kādam vēl ir idejas, kā man nospodrināt savu tēlu ļoti aizkaitināta drauga priekšā, lūdzu, rakstiet, paldies.



p.s. vakardien redzēju foršu flash mob uz W Georgia un Granville stūra (dance).

Pēdējās trīs dienas pierādīja, ka tomēr esmu pieņēmusi pareizo lēmumu par darba vietu. Tikai viens un pilnas slodzes darbs, nekāda skraidīšana no viena uz otru, ņemšanās ar diviem vadītājiem par pieejamību, utt. Pirmdien Joey's paziņoju par aiziešanu, taču būdams kārtīgs cilvēks piekritu nostrādāt man iedotās maiņas šai nedēļai, nenojaušot kāda gaļas mašīna tā man beigās sanāks.

Patija bija apslimusi jau otro nedēļu un tā, kā, ieskaitot viņu, esam tikai trīs veikalā, kas to var atvērt un slēgt, tad sanāca tāda kā žonglēšana un manu restorāna maiņu dēļ īsti nesāca iekļauties LS grafikā, kā rezultātā piekritu atvērt un slēgt veikalu vienā dienā, tad dienas vidū nostrādāt Joey's.

Plānu nojauca LS galvenais birojs, kas nolēma pusgada izpārdošana sākt piektdien, nevis nākampirmdien, kas nozīmē, ka ceturtdien naktī ir jāsamaina viss veikala izkārtojums, jāpārbauda visa produkcija, jāatdala izpārdošana/regulārās cenas preces un jāmēģina sarunāt maksimāli daudz darbinieku piektdienai. Sagatavošanās darbi pirmdienai bija jāplāno krietni iepriekš un laicīgi viss jāsakārto tā, lai nakts uz svētdienu būtu maksimāli produktīva, bet izpārdošana piektdienā nozīmēja, ka mums no kājām ir izsistas divas dienas.

Mani samala pēdējās divas dienas un šobrīd priecājos, ka Patija manu piedāvājumu šodien sākt maiņu pusdienlaikā noraidīja un uzstāja, lai nāku tikai uz vakaru aizslēgt.

Īss ieskats kalendārā:

Ceturdiena:
11:30-16:00 Joey's
16:45-00:30 La Senza

Piektdiena:
1:10-4:30 miegs
6:00-11:00 La Senza
11:30-18:00 Joey's
18:15-23:15 La Senza
 - 12h miegs

Sestdiena:
pusdienlaiks, lēnām mostos, ārā ir iestājusies vasara, beidzot spīd saulīte un esmu pārlaimīga, ka turpmāk man būs tikai viens kārtīgs pilnas slodzes darbs, kur maiņa man šodien tikai vakarā, bet Joey's šorīt piezvanīju un pēdējo maiņu tomēr atteicu.

Tiklīdz biju nolēmusi par labu darbam restorānā, tā veikals mani pārsteidza piekrītot manām prasībām, un man nācās piekrist viņu piedāvājumam. Tad nu esmu La Senza veikala vadītāja asistente, no vakardienas oficiāli, lai gan dokumentos tikšu iegrāmatota ar atpakaļejošu datumu - jau no 1. jūnija. Vēl šo nedēļu nostrādāšu Joey's, kuriem atteikt nebija viegli. 

Esmu piebāzusi pilnu muti ar zefīru un Saldus gotiņām, arī brazīliešiem ļoti garšo. Paldies mammu, papu par paciņu :* tagad man vēl vairāk pietrūkst māju. Astotā mēneša sindroms hou hou hou

Cenšamies izskaidrot Felipem un Mišelai, kas ir tautasdziesmas gotiņu ietinamo papīru iekšpusē.

Tātad beidzot tā diena ir pienākusi, t.i. pienāks rīt, kad mani oficiāli paaugstinās, neticās pilnīgi. Neticās, nevis tāpēc, ka beidzot, beidzot tas būs noticis, bet tāpēc, ka es taisos no tā atteikties.

Pirmkārt, jāsaka, ka Patija bija ļoti precīza savos izteikumos, kad pagājušā gada novembrī, pie manis pienākot, paziņoja, ka paredz man līdz jūnijam kļūt par vadītāja asistenti un līdz gada beigām tikt pie sava veikala (it kā jau nebūtu slikti).

Otrkārt, par atteikšanās iemesliem jau rakstīju iepriekš, taču rīt saruna būs par atalgojumu. Es zinu, ko viņi man piedāvās, es zinu, ko man ieteiks Patija, kā arī es zinu, ko es pieprasīšu (solos pieņemt amatu, ja viņi piekritīs manam variantam).

Kopš sāku strādāt LS (nu jau septiņi mēneši) ir nomainījusies lielākā daļa strādājošo skuķu. Vadītāja joprojām ir Patija, vadītāja asistente ir kanādiete Amanda (šobrīd viņa ir t.s. stress leave, redz kanādiešiem 40h darba nedēļa ir nenormāla pārslodze un tāpēc viņai vajag 2 mēnešus atpūtai, bet pie tā vēl atgriezīšos). Vēl varbūt kādas 6. darbinieces, kas bija jau pirms manis un no pāŗējās (kopā 37 bijām) ir nomainījušās vairākkārtīgi, nepaspēj vēl atcerēties vārdu, kā kāds jau atkal aiziet nākamais tiek pieņemts.

Nu jau vairāk kā menesi es skaitos pie vadības un tad nu man tas aitu bars jāgana, (par krievieti, filipīnietēm un pāris ķīnietēm, kas tur strādāja jau pirms manis, nesūdzos), bet jēziņ, strādāt ar kanādietēm vai tām, kas tikko sāk un ir absolūti slinkas un/vai stulbas - efff.

Negribas jau iet Amandas ceļu, kuru visas nicināja, puse no vecajām aizgāja no darba viņas dēļ, tikai tādēļ, ka viņa izvēlējās vadīt pavēlot un ar to iebrauca dziļās auzās, visas buntējās, turējās pretī, viņas maiņās slinkoja un pašu Amandu klaji ignorēja.

Mani arī pieskaitiet to bariņā, "mums-Amanda-nepatīk", jo par savu raksturiņa asumu pati nesūdzos, nav ko ar mani skrieties, tā, ka ar šo dāmīti arī pašai sanāca krietni parīvēties. Līdz vienai dienai, kad abas nosēdāmies un izrunājām nesaprašanos, lai vismaz varētu sastrādāties.

Tagad pati mācos aitas ganīt, lai komanda strādātu manā labā :) te galvenais ir katru cītīgi apstrādāt, nu tā pa draugam, bet tai pat laikā, lai ciena un klausa. Viegli nenākas un ar krievieti Sašu (oficiāli vissakarīgākais cilvēks veikalā) nospriedām, ka mēs kanādietes nekad darbā nepieņemtu. Viņi (-as) nav pieraduši (-as) strādāt, savukārt ir pieraduši (-as) sūdzēties, slinkot, nestrādāt, kavēt utt. tā varētu turpināt līdz vakaram.

Labi, ka pašas esam tādas baltas un pūkainas. Cheers!

Kaut kā neiet man ar to rakstīšanu pēdējā laikā, gribētos jau vainot labos laikapstākļu un faktu, ka pa āru vien dzīvojamies....BET mūs te laikapstākļi nelutina it nemaz, maijs ir pagājis lietū un mākoņos. Tā, ka pirmā atruna nederēs.

Pārāk aizņemta? Nevarētu teikt, ka darba stundas daudz pārsniedz pilnas slodzes maksimumu, tikai nedaudz un to tad arī nevar īsti izmanto atrunai par nerakstīšanu.

Domās vislaik cenšos apkopot "tēmu" par ko tad rakstīšu un esmu jau vairrākkārt aizvērusi nepabeigtus rakstus. Laikam virsraksts tomēr jāatstāj, kā pēdējais punkts :)

Jau pēdējo mēnesi ir pāris punkti, ko maļu pa galvu un uz to arī koncentrējos:

1. Viens darbs pret otru darbu.

LS - jā, pilnvaras man ir, bet nepildīti solījumi vai atlikti solījumi mani neinteresē, tā, ka šis uzņēmums man īsti vairs neinteresē. Aizvakar bija piecdesmit piektā (atkal nedaudz pārspīlēju) intervija, atkal jau par to pašu tēmu (amatu) - vadītaja asistente (assistant manager). Šoreiz jau ar dāmīti no galvenā biroja, kas strādā nevis LS, bet gan Limited Brands, kas ir kopsaucējs visiem zīmoliem - La Senza, Victoria's Secret, Pink, Bath&Body Works, un citiem. Jaunkundze mani apgaismoja par uzņēmuma mērķi šimgadam - visiem ķēdes veikaliem tiktālu sadarboties, lai būtu iespēams mainīt darbiniekus no viena veikala uz otru. Piemēram, piedāvāt LS darbiniekam vietu VS veikalā, u.tml. Īsāk saruna man interesējošo atbildi nedeva - kad.

Joey's Bentall One esmu nostrādājusi tikai pāris dienas, bet man ir skaidrs, kas ir uzņēmums, kuram bez peļņas arī patiešām vienlīdz rūp gan tā darbinieki, gan klienti un solījumi nevien tiek skaļi izteikti, bet pie tiem arī strikti turās.

Paldies LS par fantastisko pieredzi un par to, ka man tagad ir nenovērtējams ieraksts resume par tik ļoti svarīgo vietējo (lasi: Kanādas pieredzi) karjeras kāpienu, bet liekas, ka šo uzņēmumu kādu laiku paturēšu pāris stundām nedēļai, lai tiktu pie darbinieka atlaides :)

Savukārt restorānā saskatu nākamo skolu un nākamo pieredzes kāpienu. Nenoliedzami arī atalgojuma apjoms izvēli padarīja krietni vieglāku :)

2.  Darba vīza.

Jūs jau laikam sapratāt, ka ar Kanādu esam tīri apmierināti un īsti šā gada oktobrī par atgriešanos nedomājam (?!) Tātad kā un kuru iespēju izmantot... daudz jau to variantu nav, vienam varbūt pat jau par vēlu. Taču gan jau, ja saņemsimies atradīsim iespēju. Edgaram darbs jau pats piedāvāja sponsorēt, ja nepieciešams. Manas darba neskaidrības šo jautājumu neatrisina.


3. Uz Rīgu, bet kad?

Iesākumā domājām par rudens vidu (septembra beigām, oktobra sākumu), bet kad es iedomājos mīļo dzimteni un laikapstākļus tajos mēnešos, drebulis vien pārskrien. Tomēr gribas, kaut ko siltāku un varbūt mēģināt aizšaut augustā.... ko jūs sakiet? Kādas no manām meitenēm zeltenēm arī taisās uz LV kaut kad? Līga? Aija? Snūpiņ? (Par tevi Zane varu pateikt tikai vienu - darbā ietaupi atvaļinājuma dienas!!!) ;)

Jā, mums viss ir kārtībā, grūti noticēt cik ātri laiks skrien un cik ātri ir radusies "esam mājās" sajūta. Uz Latviju plānojam aizbraukt vēlu rudenī uz kādām divām nedēļām, lai paciemotos, satiktu radus/draugus, uzrīkotu kārtīgu pirti un lai brauktu atpakaļ uz mājām (lasi: Vankūveru).

Darbs ir šeit, dzīvoklis, mēbeles arī esam paspējuši sapirkt, ar mantām apaugam pa stundām, esam pacentušies pietiekami ātri apskatīt centru un apkārtni, lai pēc iespējas vairāk iepazītu pilsētu. Vietējā darba pieredze ir devusi ārkārtīgi daudz, lai gan nebeidz pārsteigt vietējo jautājumi par valodas zināšanām: "õ, tu šeit tikai pāris mēnešus un jau tik labi zini angļu valodu", njā ko lai saka, neesam jau bēgļi no Vjetnamas (vai arī?!).

Šīsnedēļas avīzes virsraksti mani apbēdināja un turpmāk es labprāt teiktu, ka esmu no Krievijas. Ziniet par ko es? To, ka bariņš neaptēstu latviešu olimpisko spēļu komitejai izmaksājuši 2 milj. $. Lasi šeit

Priecē, ka dzimtenē silts, mums gan grādi lēkā turpu šurpu, vienu dienu var iet T-kreklā ārā, nākamajā jau siltāka āra jaka un šalle prasās. Ceram uz nākamo nedēļu.

____________________________________________

Manuprāt, Heinekenam ļoti labi sanācis:

Keitija pacietīgi izstāvēja rindu, kas piektdienas pēcpusdienā bija izveidojusies veikalā, pienākot pie manis viņa pasniedza savu vizītkarti un teica, lai apdomājos par papildus darbiņu viņas restorānā. Keitija ir Joey's (Bentall One) restorāna vadītāja un es esot atstājusi vislabāko iespaidu uz viņu un tādēļ viņa vēlējās tieši man rokā iedot savus kontaktus.

Pāris dienas apdomājos un airakstīju Keitijai, sak' ja jau man piespēlēja tādu iespēju, tad kāpēc neizmēģināt. Vēl pēc pāris dienām tikāmies uz oficiālo interviju, kas izvērtās par 2 minūšu sarunu par to, ka man obligāti jātiekas ar galveno vadītāju Džesiju. Vakar bija liktenīgā otrā tikšanās ar vadību, abi mani sarunu partneri tik smaidīja un plaukšķināja rokas (labi neviens tur neko tādu nedarīja, bet sajūsma viņos bija jūtama), īsāk sakot man darbs rokā.

Joey's ir restorānu ķēde Kanādā un ASV, un pirmdien man būs apmācības diena jaunajā vietā, kur sākšu pusslodzē un tad paskatīsimies kā ies (respektīvi būs vairāk solīšana La Senza vs Joey's). Viesmīlībā iepriekš strādājusi neesmu, par viesmīli arī nebūšu, izvēlējos būt par tā saucamo hostess. Visvairāk man patīk atrašanās vieta - pašā biznesa centra sirdī uz Burrard un Pender St. (pats svarīgākais, ka tas atrodas tieši vienas minūtes gājienā no LS). Vispār izbrīna, jo neviens no šiem darbiem nespētu mani vilināt Rīgā, taču šeit liekas, ka būšu starā par abiem.


Jautāsiet, kas ar La Senzu? Kopš vakardienas esmu keyholder, kas nozīmē, ka oficiāli varu gan atvērt, gan slēgt veikalu, arī veikala vadība nu jau tiek uzticēta man. Šo svētdien mūs sagaida lielas pārmaiņas, jo veikala iekārtojumu mainīs (respektīvi pietuvinās Victoria's Secret principam). Savukārt ar jūniju stāsies spēkā jaunā uzņēmuma struktūra, tāds amats kā team leader vairs nebūs - vai nu tu esi vadība, vai arī parasts sales associate. Tad nu man draud tā pirmā lieta, kas, protams, ir jauki un forši, bet kamēr papīri nav parakstīti un roka paspiesta, tad es iemēģināšu savu roku restorānu biznesā.

Sestā klase un kāds talants:

Maršruts ļoti vienkāršs, Bridgeport STN iekāpj 620. busā uz Tsawwasen Bay, tur prāmī uz Swarz Bay, tad 70.  ekspresī uz Victoria un esam galā. Paiet krietns laiciņš ceļā (aptuveni 3h) kuru, protams, var aizstāt ar mazā kukuruzņika lidojumu,kas turp nogādā pusstundā, bet jārēķinās, ka par ceļu abos virzienos aptuveni 35$ vietā, nāksies šķirties no aptuveni 300$.



Izbraucām ar prāmi plkst. 9:00, pilsētu izstaigājām krustām šķērsām divreiz, paēdām pusdienas jaukā ķīniešu restorānā un ar prāmi 17:00 jau braucām mājās. Jāsaka, ka pilnībā pietika un vairāk laika pilsētas apskatei nemaz neprasījās. Protams, salīdzināt ar Vankūveru nevar, ne arhitektūru, ne pilsētas izmērus, ne iedzīvotājus (lasi: baltie nav minoritāte).




Viktorija ir Britu Kolumbijas galvaspilsēta, ko gribējām jau sen apskatīt, tagad ķeksis ir ievilkts un uz salas atgriezīsimies ne šīs pilsētas dēļ - uz salas ir fantastiska daba, kilometriem garas pārgājienu takas un viena no labākajām sērfošanas pludmalēm pasaulē (Tofino).




Prāmī atpakaļceļā noskatījāmies kā Canadians samaļ Pingvīnus, prieks bija padzirdēt, ka Latvija pieveikusi Itāliju un savukārt izbrīna Kanāda - Šveice spēles rezultāts.

Un kur jūs ieteiktu mums skatīties PČ spēles internetā? :)

PALDIES!

Linkus vai nu komentāros, vai man uz e-pastu: dita.grunte@gmail.com ;)

Jā, pavasaris mums tāds lietains ar lietussargiem :) beidzot esam atpakaļ pie interneta, pagāja pāris dienas, lai pārslēgtu no vieta lietotāja (lasi: Vudija) uz mums. Taču nu viss ir okay un Shaw sniedz mums labu, ātru un lētu pieslēgumu. Jaunie mājinieki arī iekārtojušies un liekas, ka būs jautri ar viņiem.

Pagājušajā svētdienā, protams, nostrādāja padlas likums, "kā brīvs - tā līst", bet tas mums netraucēja turpu-šurpu izstaigāt Lighthouse Park, kas atrodas rietumvankūverā. Ja kādam interesē nokļūšana ar sabiedriso, tad no centra viselementārākais ir ielekt 252. autobusā (pie The Bay/Vancouver City Centre) uz Horseshoe bay (piebilde: ekspresis neder, jo brauc pa augšu, pa lielceļu), šoferītim palūdziet, lai tas uzbļauj, kad ir Lighthouse Park pietura un viss, tālāk sekojiet norādēm.

Ar aptuveni divām stundām pilnībā pietiks, lai izstaigātu visus maršrutus nesteidzoties, ja labs laiks tad var iepakot pusdienas piknikam, jo parkā ir ierīkoti piknika galdiņi un tiem, kam ekstras neprasās, tie var arī jauki iekārtoties vai nu kādā no pludmalēm, vai uz kādas no klints malām. Maršruti ir iesācēju līmenī (samērā reti un lēzeni kāpieni), nevar pielīdzināt Grouse Grind. Parkā ir sastopamas lielākās vienas egļu sugas (Douglas Fir) un Kanādas sarkanā ciedra (Red Cedar) koki un katra taka beidzas ar fantastisku skatu no klints.
__________________________________

Turpinu jūsmot par vietējiem suši un varu padalīties ar, manuprāt, labākajām (garšīgākajām) vietām Vankūverā:

1) jaunatklājums Samurai Sushi (pie Oakrige/41st Station);
2) Kitsilano ir ļoti labs restorāns The One (uz W Broadway starp Balaclava un Trutch);
3) Yaletown zelta vieta ir Yamato (uz Davie starp Seymore un Granville);
4) netālu no English Bay ir YumYum (praktiski pašā gala īsi pirms Denman).

Ziniet kā atšķirt japāni? Viņi saka susi nevis suši :)

Okey, mums ir jauni īrnieki - pārītis no Brazīlijas, Salvadoras; Mišela un Felipe. Kopā solās būt jautrāk, rīt Vudijs izvācas un jaunais pāris ievācas. Ar Mišelu liekas, ka labi sapratīsimies, jo viņas galvenā prasība bija tīrība :) :) :)

Citādi viss ir labi, šī tāda ražīga nedēļa abiem, daudz darbiņa un līdz ar to pie kompjūtera īsti negribas sēdēt, vēl jo vairāk tāpēc, ka ārā jauks pavasarīgs laiks :)

Pirelli pasākums arī veiksmīgi pagāja, jāsaka, ka par darbu to bija grūti nosaukt - teiksim tā, man labi samaksāja par to, ka es tur biju, papļāpāju ar Pirelli puišiem, paskatījos, kā viņi testē jaunās Pirelli riepas un pastāstu kaut ko par Latviju.

Latviešu tiešām paliek vairāk Vankūverā, šodien viena atstāja darba pieteikuma anketu La Senza, bet to, ka viņa ir latviete pamanīju tikai tad, kad skuķis bija ārā pa durvīm, kad iemetu acis viņas resume.

Svētdiena beidzot mums abiem ar Edžu brīva diena, gribam kaut kur aizšaut, bet trūkst ideju dienas braucienam, tā, ka droši rakstiet ieteikumus. Ar to puisi vispār reti, kad tiekamies, viņš mūžīgi rīta maiņās, es - vakara. Ja viņam ir brīvs, tad man jāstrādā no rīta līdz vakaram un kopš es viņam uzdāvināju PS3, tā vakaros man vairs nav drauga, bet tikai armijnieks vai autosacīkšu braucējs :D :D :D

Njā, "točna, točna" tomēr nebija "točna, točna", runa ir par kolosālo vasaras darbiņu, kuru diemžēl man tomēr atteica, par labu kandidātam, kas dzimis audzis Vankūverā un daudz labāk zina Kanādas provinces un apgabalus (redz Raubo visur vienādi, vietējiem pirmā roka).

Viss tikai tāpēc, ka otrajā intervijā pie viena no pēdējiem jautājumiem "Vai es esot apceļojusi prērijas, utt", es ātri pateicu patiesību (jā, Mārtiņ, tev taisnība pokeram es īsti nederu, jo nemāku melot), ka "nē" un tad sapratu savu kļūdu, jutu, ka intervētāja noraustījās, bet smaids nezuda, pateicās, sarunājām par līguma parakstīšanu utt.

Tikai pāris dienas vēlāk saņēmu e-pastu, ka pašreiz tiek apsvērti citi kandidāti, kuri iespējams varētu vairāk pārzināt šo vietu. Uzreiz bija skaidrs, ka labi tas nebeigsies un šodien man deva galīgo atbildi, ka izvēlēts ir kāds vietējais.

Protams, ir bēdīgi, jo tā tomēr būtu bijusi lieliska iespēja apceļot daļu Kanādas, BET domājot ilgtermiņā, pēc pusgada braukt mājup mēs nevēlamies un dokumentus darba vīzai vēlamies jau laicīgi sākt kārtot. Tāds pagaidu darbs man noteikti tam nederētu, tādēļ turpinu vienu apsvērt iespēju par "karjeras" turpināšanu LS.

BET kā vienmēr nekad neko nevar skaidri zināt, man patīk liktens izspēlēti joki un ticu, ka viss notiek kā tam jānotiek.

Cheers!

Par jaunumiem ziņošu ;)

Labs darbiņš, kas padarīts. Pusgads paskrējis nemanot un mums patīk, un mēs gribam vēl!!! :)

Katras pilsētas iedzīvotāji savai pilsētai parasti iedod vismaz pāris iesaukas un ja jau mēs par Vankūveru runājam

VANCOUVER:
                        Van
                        Vancity
                        Vangroover
                        Vanhattan
                        Vansterdam
                        Vantucky
                        Vaincouver
                        Hongcouver
                        Raincouver
                        Funcouver
                        Gangcouver
                      
Noteikti sarakstu varētu vēl turpināt un turpināt, bet šie ir populārākie pilsētas neoficiālie nosaukumi. Edgaram visvairāk patīk Why We Are (YVR [labots] - tas ir lidostas kods, "Kāpēc mēs esam"), viņu tas šausmīgi uzjautrina :)


Un ja jau mēs par zaļumiem sākām runā, tad lūk, kas vakardien Vankūveras centrā notika pie mākslas galerijas "Gadskārtējā Marihuānas Smēķēšanas Diena". Kanāda ir ceļā uz zālītes legalizēšanu un vislielākais atbalstītāju loks ir Vankūverā. Es jau par to esmu izteikusies - zālīte man nepatīk, nesaista un smaka kaitina, tā, ka es tās fanu lokā noteikti neesmu.

Pirms pāris nedēļām, maiņā pie kases iepazinos ar Raisu (Raissa), kuru laipni apkalpoju, iedevu papildus atlaidi un biedra karti, vārds pa vārdam un brīdī, kad jau atvadījos viņa man pavaicāja vai es runāju arī citās valodās. Raisa, kā jau visi, nobrīnījās, ka tik daudz (vairāk par vienu valodu viņiem jau ir daudz, bet ja pasaka, ka četrās brīvi un vēl divās pa kādam teikumam, tad, protams, ir šoks), viņa iedeva man savu vizītkarti un piekodināja atsūtīt resume.



Izrādās Raissa ir korporatīvo pasākumu aģentūras īpašniece, galvenais birojs ir Monreālā, taču pasākumus viņas uzņēmums deleģē gan pa visu Kanādu, gan daudzviet ASV. Jau sarunā Raissa mani pabrīdināja, ka uz vietas Vankūverā pārāk daudz viņu koordinēto pasākumu nav, bet ja kas tad mani varētu iesaistīt. Šodien ar viņas asistenti Rašu (jā, tieši tā Rasha, pamēģiniet to vārdu ielikt reālā dialogā Thank you Rasha. Was nice talking to you Rasha. Nu smieklīgi.) sarunājām pirmo pasākumu Pirelli Drive Event, kurā es kā hostess varēšu piestrādāt un tad jau redzēs, kādos citos projektos sanāks iesaistīties pa vasaru.

Labs darbs atmaksājas, par to nav šaubu un nekad nevar zināt līdz, kam novedīs nejauša saruna pie krūšturiem un biksītēm :)
_____________________________________

Kamēr neesmu aizmirsusi par lāčiem, šis ir veltījums Ievai: Čaks Noriss pret Lāci :D :D :D

Beidzot kopīgā (un piedevām saulainā) brīvdienā devāmies pārgājienā, šoreiz uz Deep Cove (pārbraucam ar Sea Bus, paņemam 239 Capilano U, tad Phibbs Exchange pārsēžamies 212 un līdz Deep Cove). Ļoti skaists līcis un ja kādam pārgājieni neinteresē, tad turpat var izīrēt gan laiviņas, gan smailītes, gan kanoe, var arī pamakšķerēt vai arī vienkārši izbaudīt fantastisko skatu upes krasta parkā.



Ja tomēr dodaties pārgājienā, vietējie brīdina, lai uzmanoties no mežu iemītniekiem (lāči un pumām līdzīgie cougars), esot jācenšas trokšnot, skaļi sarunāties vai vismaz svilpot. Satiekot lāci jāskrien no kalna lejā, jo tas viņiem sanāk lēnāk, nekā kāpt kalnā augšā. Mums jau noveicās, uz takas cilvēku netrūka un noteikti visi vietējie lāči bija gabalā, Ieva gan nevar teikt to pašu. Par to lasiet šeit.


Vankūverā ir iestājies jauks pavasaris, bet tā ir Vankūvera tāpēc saulainās dienas iet pamīšus lietainajām. Nekas jauns. :) Aziāti kā jau aziāti - ar lietussargiem vienmēr gan no lietus slēpjas, gan saules; bez lietussargiem man vēl ļoti patīk (lasi: uzjautrina) viņu "laivas" - kārtīga naģene, kas ir priekšā vismaz 20cm gara un plata, un dažiem "tjūnētākajiem" variantiem vēl ar noliecamu priekšējo stiklu (skat. foto zemāk).

Pāris no tīmekļa aizgūtie vizuālie piemēri:

Tātad esmu atpakaļ pie garumzīmē.... arī darbs ir točna, točna sarunāts vasarai. Tikai izskatās, ka daudzsološā "karjera" LS iespējams ar jūniju būs jābeidz, jo ar to darbiņu ceļot sanāks daudz un bieži, ieskaitot Britu Kolumbijas, Albertas, Saskačevanas un Manitobas provincēm (skat. karti):

Nu es atvainojos, bet shaads vinjsh man atgaadina Skriidzhu no Glaabejzvana un es vinjam mieriigi paietu garaam uz ielas. Varbuut puisis gatavojas kaadai ne tik pievilciigai lomai:


p.s. es nezinu kur pazuda manas garumziimes, valodu izveelos latvieshu, bet kaa spiezhu kombinaaciju garum-/miikstinaajumziimeem taa man kjeburi metaas...