Līdz Līgo vēl pāris dienas, bet es jau nopietni tam gatavojos (respektīvi esmu vienreiz izlasījusi šašlika recepti un šobrīd esmu procesā, lai sagatavotu gaļu). Iespējams jau pieminēju, ka pašu līgo vakaru pavadīsim ne tik tradicionālā garā - Offspring koncertā, tepat uz Grenvilas ielas Vogue koncertu zālē. (Tas man atgādina, ka jānopērk Edžum fanu t-krekls, lai vakars jautrāks).

Ja runājam par gaļu, tad šašliku pati nekad neesmu gatavojusi, (jo pieiet pie tēta un apvaicāties, kā cepās vai uzgāzt aliņu/ūdeni uz iesmiem laikam neskaitās) taču nu esmu nolēmusi iemācīties kārtīgi pagatavot no A-Z visu. Receptēm man fantastisku lapu atklāja mamma, tiem, kam interesē virtuves klasika (receptes ar bildēm) skatieties šeit: Normaalscilveks foto receptes.

Šašlikam visticamākais, ka ir miljons pagatavošanas veidi un katrs savu recepti kā vienmēr uzskatīs par pareizo, bet, manuprāt, pats būtiskākais ir gaļa un tas, kā/cik ilgi tā tiek cepta. "Oglīte" - lūk tā ir gaļas piesmiešana, nedrīkst pārcept un tur laikam slēpjas visa māksla, vispirms atpazīsti labu gaļu veikalā (veicas tiem, kas tiek pie lauku labumiem) un otrkārt ietrenē roku cepšanā.

Šodien būs ģenerālmēģinājums un pēc nedēļas ar Haidiju un Adrianu brauksim laivu tūrē + piknikā, kad solījos pagatavot viņiem šašliku (man tak siekalas tek katru reizi to vārdu pieminot).

Beidzot-brīvdienā uzkāpu Grouse Grind, šī bija trešā reize un jāsaka, ka vieglāk nepaliek :D varbūt regulārāk jākāpj?!. Tas kāpiens ir viena no tām neizskaidrojamajām lietām, ko tev gribās un negribās darīt vienlaikus. Uz kalnu braucu ar mērķi pārspēt Edgara labāko laiku (48min), finālā laboju savu laiku tikai par 5min, kā rezultātā esmu joprojām stundas kāpēju grupiņā.

Jāpiebilst, ka šis kāpiens nav nekāda pastaiga, kasot dibenu un vērojot putniņus, nē, tas ir kārtīgs intensīvs treniņš, augšā kāpiens vismaz stundas garumā, pa ļoti stāvām trepēm, akmeņiem, klintīm, utt. vietām paliek tik neizturami, ka vnk gribās griezties riņķī, bet tad tu saproti, ka nekāda desmaize lejupceļš arī nav.

Vidusposmā sāc aprast ar sirds nenormālo dauzīšanos, pēdējā ceturtdaļa aiziet pusriksī, tikai tāpēc, ka redzama gaisma tuneļa galā (tik tiešām izeja no meža tā arī izskatās). Pēc kādām 5 minūtēm atpūtas, sāc apdomāties, ka nemaz nebija tik traki. Esot jau lejā (braucu ar gaisa tramvajiņu a.k.a. gondolu), gaidot pieturu jau skatījos uz takas sākuma punktu, pat apdomājoties varbūt iet vēlreiz.

Tas ir līdzīgi kā ar brīvo kritienu, kad uz pirmo aizgāju un mūs sāka celt gaisā prātā tajā brīdī es jau lamāju sevi un visu pasauli, un zvērējos nekad vairs, nekad vairs, lejā krītot vispār pātarus skaitīju, bet nepagāja ne piecas minūtes, kad ar prieku sēdos nākamajā brīvajā kritienā.

Paga, paga, ka tik to nesauc par adrenalīna devu.

Kalnā augšā viens no diviem mītošajiem grizli lāčiem.


______________________________

Runājot par kino, pamanīju rudenī iznākošo trillerīti, režisors neviens cits kā botoksa seja Silvestrs Stalone. Iemesls filmas pieminēšanai ir čomu bariņš, ko Stalone ir savācis vienkopus (bez viņa paša priekšgalā):

A. Švarcenegers
B. Villis
Dž. Stethems
D. Lungrēns
M. Rurks
Dž. Lī
E. Roberts
S. Ostins

Ja kādam interesē, traileris The Expendables

Vakar bijā uz kino - A Team un Prince of Persia, mums viedokļi atšķīrās, es balsoju drīzāk par otro, bet mans puisītis, protams, plaukšķināja par pirmo :)

Gribēju gan piebilst, ka Frankfurte filmā ir Vankūvera, vēl paši dzīvē redzējām vienas ainas filmēšanu tepat pilsētā oktobrī, kad tikko bijām ieradušies. Nez kāpēc man liekas,ka Frankfurtē nemaz tādu kalnu nav, bet katrā ziņā mīļie ziniet, daļa ainu un dabas skati ir no šejienes un puisis, kas pašā sākumā spēlē bumbu uz ielas, kuram garām patriecas sarkanais autiņš, ir Eduardo, Edgara draugs, kas cenšas kļūt par kārtīgu aktieri.

Tie, kas vēl nav iepazinušies, tiem iesaku Modern Family - ļoti labs seriāls, ir pilna pirmā sezona, oktobrī iznāks jau otrā. Var mēģināt skatīties caur tvduck.

Zinu, ka daudzus pat aizkaitina tas, ka vietējie nezina vai neizrāda interesi par to, kas ir Latvija, bet man personīgi vienalga. Ja interesē es pastāstu, tam, kam neinteresē uzreiz skaidrs un nav ko iedziļināties. Varbūt ja pati 100% pārzinātu pasaules karti, valodas un kultūras, tad varētu iebilst, bet citādi, arī man ir diezgan tumša bilde par Āziju, lai gan nu jau ir krietni labāk nekā tikko ierodoties.

Vai man ir jāapvainojas, ka visi domā, ka esmu krieviete vai ehm vāciete (sveiciens Patijai)? Nē! Par ko? Manas stulbības, piemēram, bijušas šādas:

- kolēģei ķīnietei pavaicāju no kā taisa terijaki mērci. Terijaki ir japāņu recepte.
- ķīnieši taču runā ķīniski, ne. Vai tomēr ir arī tādas kā mandarīnu un kantonēziešu valodas?
- Ieraudzīju vienam skuķim (varētu būt japānienete, korejiete vai sazin kas jo es, pagaidām, atšķiru tikai filipīniešus) ļoti skaistas kurpītes un apvaicājos, kur viņa tās pirkusi. Meitene atbildēja tai one, sāku domāt, ka tāds veikals nav dzirdēts, pārvaicāju, kur tāds atrodas uz ko viņa man ar roku kustībām kā uz kartes norādīja: China, South Korea, Phillipines and in the middle TAIWAN. 
- esmu muļķīgi izteikusies, ka Vankūverā ir vairāk aziātu, savukārt Toronto indiešu, hmm, ka tik tas nav viens un tas pats.


Katram savi "blondie" mirkļi :)

Par to pašu tēmu runājot, kas tad citus neiepriecē:
,
- krievietei Sašai nepatīk, ka cilvēki pārprasa no kuras tieši pilsētas Krievijā viņa ir, jo tāpat neviens vairāk par Maskavu nezina.
- brazīļiem nepatīk, ka cilvēki domā, ka viņi runā spāniski vai to, ka viņi dzīvo džungļos
- angļiem, austrāļiem un DĀR-ņiem nepatīk, ka viņus visus met lielā katlā un austrāļiem piešuj Angliju kā dzimteni, angļiem - DĀR, savukārt pēdējiem austrāliju utt. krustāmšķērsām.
- kanādiešiem nepatīk, ka viņus uzskata par amerikāņiem un ka eiropieši nespēj nodalīt divas dažādas valstis, respektīvi Kanāda nav Amerika.
- lieki piebilst, ka japāni nesajūsmina, ka viņu nosauc par ķīnieti, utt.

Vai ir slikti, ja es nejūtos slikti,  ka man brīvdienā tomēr ir jāstrādā? Man, protams, sirds ieplaisāja, skatoties Edgara slima kucēna skumjajās acīs, kad es viņam paziņoju, ka piekritu šo pēcpusdien strādāt (mēs bijām jau ceļā uz viņa ilgi-dikti-plānoto pārgājienu un nevar beigt uzsvērt faktu, ka kopīgu brīvdienu mums praktiski nav).

To, ka Patija bija apslimusi jau minēju, taču tā kā nabags nav ticis pie kārtīgām brīvdienām, lai atkoptos, tad arī slimība neatkāpjas un šodien viņa nav darba spējīgā stāvoklī. Līdz ar to - ja vadītāja nav pieejama, tad par vadītāju skaitās asistente (tā esmu es, mkei). Parakstot jauno darba līgumu solījos būt pieejama 24/7, līdz ar to man liekās pašsaprotams šodien iet uz darbu (šobrīd cenšos pati sevi attaisnot, lai nejustos tik slikti par novārtā atstāto draugu, kurš visticamākais, ka ar mani nekomunicēs kādu laiku). Vēl jo vairāk esam tikai trīs, kas var atvērt un slēgt, viena (Glorija) jau atvēra, Patijas nav un tad palieku tikai es.

Šobrīd cenšos izdomāt, ko tik fantastisku es varētu pagatavot vakariņās, kas liktu viņam atplaukt smaidā, jo ja tas nelīdzēs tad plāns B jau gatavs - katra maza 80'jos dzimuša puisīša sapnis uz lielā ekrāna "A Team". Aizvedīšu uz kino :)
Ja kādam vēl ir idejas, kā man nospodrināt savu tēlu ļoti aizkaitināta drauga priekšā, lūdzu, rakstiet, paldies.



p.s. vakardien redzēju foršu flash mob uz W Georgia un Granville stūra (dance).

Pēdējās trīs dienas pierādīja, ka tomēr esmu pieņēmusi pareizo lēmumu par darba vietu. Tikai viens un pilnas slodzes darbs, nekāda skraidīšana no viena uz otru, ņemšanās ar diviem vadītājiem par pieejamību, utt. Pirmdien Joey's paziņoju par aiziešanu, taču būdams kārtīgs cilvēks piekritu nostrādāt man iedotās maiņas šai nedēļai, nenojaušot kāda gaļas mašīna tā man beigās sanāks.

Patija bija apslimusi jau otro nedēļu un tā, kā, ieskaitot viņu, esam tikai trīs veikalā, kas to var atvērt un slēgt, tad sanāca tāda kā žonglēšana un manu restorāna maiņu dēļ īsti nesāca iekļauties LS grafikā, kā rezultātā piekritu atvērt un slēgt veikalu vienā dienā, tad dienas vidū nostrādāt Joey's.

Plānu nojauca LS galvenais birojs, kas nolēma pusgada izpārdošana sākt piektdien, nevis nākampirmdien, kas nozīmē, ka ceturtdien naktī ir jāsamaina viss veikala izkārtojums, jāpārbauda visa produkcija, jāatdala izpārdošana/regulārās cenas preces un jāmēģina sarunāt maksimāli daudz darbinieku piektdienai. Sagatavošanās darbi pirmdienai bija jāplāno krietni iepriekš un laicīgi viss jāsakārto tā, lai nakts uz svētdienu būtu maksimāli produktīva, bet izpārdošana piektdienā nozīmēja, ka mums no kājām ir izsistas divas dienas.

Mani samala pēdējās divas dienas un šobrīd priecājos, ka Patija manu piedāvājumu šodien sākt maiņu pusdienlaikā noraidīja un uzstāja, lai nāku tikai uz vakaru aizslēgt.

Īss ieskats kalendārā:

Ceturdiena:
11:30-16:00 Joey's
16:45-00:30 La Senza

Piektdiena:
1:10-4:30 miegs
6:00-11:00 La Senza
11:30-18:00 Joey's
18:15-23:15 La Senza
 - 12h miegs

Sestdiena:
pusdienlaiks, lēnām mostos, ārā ir iestājusies vasara, beidzot spīd saulīte un esmu pārlaimīga, ka turpmāk man būs tikai viens kārtīgs pilnas slodzes darbs, kur maiņa man šodien tikai vakarā, bet Joey's šorīt piezvanīju un pēdējo maiņu tomēr atteicu.

Tiklīdz biju nolēmusi par labu darbam restorānā, tā veikals mani pārsteidza piekrītot manām prasībām, un man nācās piekrist viņu piedāvājumam. Tad nu esmu La Senza veikala vadītāja asistente, no vakardienas oficiāli, lai gan dokumentos tikšu iegrāmatota ar atpakaļejošu datumu - jau no 1. jūnija. Vēl šo nedēļu nostrādāšu Joey's, kuriem atteikt nebija viegli. 

Esmu piebāzusi pilnu muti ar zefīru un Saldus gotiņām, arī brazīliešiem ļoti garšo. Paldies mammu, papu par paciņu :* tagad man vēl vairāk pietrūkst māju. Astotā mēneša sindroms hou hou hou

Cenšamies izskaidrot Felipem un Mišelai, kas ir tautasdziesmas gotiņu ietinamo papīru iekšpusē.