Okey, mums ir jauni īrnieki - pārītis no Brazīlijas, Salvadoras; Mišela un Felipe. Kopā solās būt jautrāk, rīt Vudijs izvācas un jaunais pāris ievācas. Ar Mišelu liekas, ka labi sapratīsimies, jo viņas galvenā prasība bija tīrība :) :) :)

Citādi viss ir labi, šī tāda ražīga nedēļa abiem, daudz darbiņa un līdz ar to pie kompjūtera īsti negribas sēdēt, vēl jo vairāk tāpēc, ka ārā jauks pavasarīgs laiks :)

Pirelli pasākums arī veiksmīgi pagāja, jāsaka, ka par darbu to bija grūti nosaukt - teiksim tā, man labi samaksāja par to, ka es tur biju, papļāpāju ar Pirelli puišiem, paskatījos, kā viņi testē jaunās Pirelli riepas un pastāstu kaut ko par Latviju.

Latviešu tiešām paliek vairāk Vankūverā, šodien viena atstāja darba pieteikuma anketu La Senza, bet to, ka viņa ir latviete pamanīju tikai tad, kad skuķis bija ārā pa durvīm, kad iemetu acis viņas resume.

Svētdiena beidzot mums abiem ar Edžu brīva diena, gribam kaut kur aizšaut, bet trūkst ideju dienas braucienam, tā, ka droši rakstiet ieteikumus. Ar to puisi vispār reti, kad tiekamies, viņš mūžīgi rīta maiņās, es - vakara. Ja viņam ir brīvs, tad man jāstrādā no rīta līdz vakaram un kopš es viņam uzdāvināju PS3, tā vakaros man vairs nav drauga, bet tikai armijnieks vai autosacīkšu braucējs :D :D :D

Njā, "točna, točna" tomēr nebija "točna, točna", runa ir par kolosālo vasaras darbiņu, kuru diemžēl man tomēr atteica, par labu kandidātam, kas dzimis audzis Vankūverā un daudz labāk zina Kanādas provinces un apgabalus (redz Raubo visur vienādi, vietējiem pirmā roka).

Viss tikai tāpēc, ka otrajā intervijā pie viena no pēdējiem jautājumiem "Vai es esot apceļojusi prērijas, utt", es ātri pateicu patiesību (jā, Mārtiņ, tev taisnība pokeram es īsti nederu, jo nemāku melot), ka "nē" un tad sapratu savu kļūdu, jutu, ka intervētāja noraustījās, bet smaids nezuda, pateicās, sarunājām par līguma parakstīšanu utt.

Tikai pāris dienas vēlāk saņēmu e-pastu, ka pašreiz tiek apsvērti citi kandidāti, kuri iespējams varētu vairāk pārzināt šo vietu. Uzreiz bija skaidrs, ka labi tas nebeigsies un šodien man deva galīgo atbildi, ka izvēlēts ir kāds vietējais.

Protams, ir bēdīgi, jo tā tomēr būtu bijusi lieliska iespēja apceļot daļu Kanādas, BET domājot ilgtermiņā, pēc pusgada braukt mājup mēs nevēlamies un dokumentus darba vīzai vēlamies jau laicīgi sākt kārtot. Tāds pagaidu darbs man noteikti tam nederētu, tādēļ turpinu vienu apsvērt iespēju par "karjeras" turpināšanu LS.

BET kā vienmēr nekad neko nevar skaidri zināt, man patīk liktens izspēlēti joki un ticu, ka viss notiek kā tam jānotiek.

Cheers!

Par jaunumiem ziņošu ;)

Labs darbiņš, kas padarīts. Pusgads paskrējis nemanot un mums patīk, un mēs gribam vēl!!! :)

Katras pilsētas iedzīvotāji savai pilsētai parasti iedod vismaz pāris iesaukas un ja jau mēs par Vankūveru runājam

VANCOUVER:
                        Van
                        Vancity
                        Vangroover
                        Vanhattan
                        Vansterdam
                        Vantucky
                        Vaincouver
                        Hongcouver
                        Raincouver
                        Funcouver
                        Gangcouver
                      
Noteikti sarakstu varētu vēl turpināt un turpināt, bet šie ir populārākie pilsētas neoficiālie nosaukumi. Edgaram visvairāk patīk Why We Are (YVR [labots] - tas ir lidostas kods, "Kāpēc mēs esam"), viņu tas šausmīgi uzjautrina :)


Un ja jau mēs par zaļumiem sākām runā, tad lūk, kas vakardien Vankūveras centrā notika pie mākslas galerijas "Gadskārtējā Marihuānas Smēķēšanas Diena". Kanāda ir ceļā uz zālītes legalizēšanu un vislielākais atbalstītāju loks ir Vankūverā. Es jau par to esmu izteikusies - zālīte man nepatīk, nesaista un smaka kaitina, tā, ka es tās fanu lokā noteikti neesmu.

Pirms pāris nedēļām, maiņā pie kases iepazinos ar Raisu (Raissa), kuru laipni apkalpoju, iedevu papildus atlaidi un biedra karti, vārds pa vārdam un brīdī, kad jau atvadījos viņa man pavaicāja vai es runāju arī citās valodās. Raisa, kā jau visi, nobrīnījās, ka tik daudz (vairāk par vienu valodu viņiem jau ir daudz, bet ja pasaka, ka četrās brīvi un vēl divās pa kādam teikumam, tad, protams, ir šoks), viņa iedeva man savu vizītkarti un piekodināja atsūtīt resume.



Izrādās Raissa ir korporatīvo pasākumu aģentūras īpašniece, galvenais birojs ir Monreālā, taču pasākumus viņas uzņēmums deleģē gan pa visu Kanādu, gan daudzviet ASV. Jau sarunā Raissa mani pabrīdināja, ka uz vietas Vankūverā pārāk daudz viņu koordinēto pasākumu nav, bet ja kas tad mani varētu iesaistīt. Šodien ar viņas asistenti Rašu (jā, tieši tā Rasha, pamēģiniet to vārdu ielikt reālā dialogā Thank you Rasha. Was nice talking to you Rasha. Nu smieklīgi.) sarunājām pirmo pasākumu Pirelli Drive Event, kurā es kā hostess varēšu piestrādāt un tad jau redzēs, kādos citos projektos sanāks iesaistīties pa vasaru.

Labs darbs atmaksājas, par to nav šaubu un nekad nevar zināt līdz, kam novedīs nejauša saruna pie krūšturiem un biksītēm :)
_____________________________________

Kamēr neesmu aizmirsusi par lāčiem, šis ir veltījums Ievai: Čaks Noriss pret Lāci :D :D :D

Beidzot kopīgā (un piedevām saulainā) brīvdienā devāmies pārgājienā, šoreiz uz Deep Cove (pārbraucam ar Sea Bus, paņemam 239 Capilano U, tad Phibbs Exchange pārsēžamies 212 un līdz Deep Cove). Ļoti skaists līcis un ja kādam pārgājieni neinteresē, tad turpat var izīrēt gan laiviņas, gan smailītes, gan kanoe, var arī pamakšķerēt vai arī vienkārši izbaudīt fantastisko skatu upes krasta parkā.



Ja tomēr dodaties pārgājienā, vietējie brīdina, lai uzmanoties no mežu iemītniekiem (lāči un pumām līdzīgie cougars), esot jācenšas trokšnot, skaļi sarunāties vai vismaz svilpot. Satiekot lāci jāskrien no kalna lejā, jo tas viņiem sanāk lēnāk, nekā kāpt kalnā augšā. Mums jau noveicās, uz takas cilvēku netrūka un noteikti visi vietējie lāči bija gabalā, Ieva gan nevar teikt to pašu. Par to lasiet šeit.


Vankūverā ir iestājies jauks pavasaris, bet tā ir Vankūvera tāpēc saulainās dienas iet pamīšus lietainajām. Nekas jauns. :) Aziāti kā jau aziāti - ar lietussargiem vienmēr gan no lietus slēpjas, gan saules; bez lietussargiem man vēl ļoti patīk (lasi: uzjautrina) viņu "laivas" - kārtīga naģene, kas ir priekšā vismaz 20cm gara un plata, un dažiem "tjūnētākajiem" variantiem vēl ar noliecamu priekšējo stiklu (skat. foto zemāk).

Pāris no tīmekļa aizgūtie vizuālie piemēri:

Tātad esmu atpakaļ pie garumzīmē.... arī darbs ir točna, točna sarunāts vasarai. Tikai izskatās, ka daudzsološā "karjera" LS iespējams ar jūniju būs jābeidz, jo ar to darbiņu ceļot sanāks daudz un bieži, ieskaitot Britu Kolumbijas, Albertas, Saskačevanas un Manitobas provincēm (skat. karti):

Nu es atvainojos, bet shaads vinjsh man atgaadina Skriidzhu no Glaabejzvana un es vinjam mieriigi paietu garaam uz ielas. Varbuut puisis gatavojas kaadai ne tik pievilciigai lomai:


p.s. es nezinu kur pazuda manas garumziimes, valodu izveelos latvieshu, bet kaa spiezhu kombinaaciju garum-/miikstinaajumziimeem taa man kjeburi metaas...

Sen jau minēju, bet tā arī neizskaidroju, kas man notiek ar darbiem. Ak La Senza, La Senza, kaut kas mani tajā vietā tur, varbūt labās attiecības ar Patiju (viņa ir tāda La Senzas Opra, kas vnk pat varētu pierunāt Lady Gaga uzvilkt parastu T-kreklu un džinsus), varbūt cerība nokārtot darba vīzu otram gadam caur šo uzņēmumu (ja kāds, kas lasa šo, pazīst otru latvieti, kas nu jau ir La Senza menedžere Vankūverā, lūdzu, atrakstiet, kurā veikalā, paldies), varbūt vnk fakts, ka tas nav "es-atnācu-uz-biroju-un-nosēdēju-darbs" un maiņas mainās, līdz ar to rutinā iegrimt nevar.

Katrā ziņā tiklīdz sāka vilkt garumā "paaugstinājumu" (ieliku pēdiņās, jo tehniski amata pienākumus un pilnvaras Patija man ir piešķīrusi, tikai redz līdz maijam jāgaida oficiālu papīru un algas pielikumu), tad sāku domāt par alternatīvām un pieteicos darbam, kas mani jau sen ļoti interesēja.

Ir tādi zvēri promotional representatives, brand ambassadors (C), kas darbojas mārketinga uzņēmumos (A), pie kuriem savukārt dodas citi uzņēmumi (B), kas vēlas popularizēt/reklamēt/informēt par savu zīmolu/brendu. Tad nu A deleģē C, lai pārstāvētu B intereses.

Dažreiz tās ir īsas, mazas akcijas, piemēram (šis stāsts ir zinātniskā fantastika un nav uztverams, kā reāls eksistējošs pasākums), pilsētas maratons un Nike (B) ir ģenerālsponsors, kam nepieciešami cilvēki (C), kas sniegs informāciju par kādu labdarības akciju, jaunāko produktu vai popularizētu jau esošo. Ir arī lielāki sezonas akcijas/pasākumu, kad ar C tiek noslēgti līgumi uz sezonu/visas akcijas laiku, lai darbotos šajā projektā.  Sākot no budžeta plānošanas, programmas sastādīšanas, pasākumu vadīšanu utt.

Martā pieteicos šādā A uzņēmumā, kas mani pieņēma, atlika tikai sagaidīt projektu, kas lielākoties notiek vasaras mēnešos. Aizvakar saņēmu piedāvājumu, šodien mani apstiprināja, rīt vēl pārrunas ar B pārstāvjiem un tad jau redzēsim kā ies. Projekts (jocīgi, ja paskatāmies manus pēdējos divus ierakstus) ir veicināt veselīgu uzturu (dzert pienu) un popularizēt sportiskas aktivitātes (tenisu).

No maija līdz septembrim es ar vēl vienu cilvēku braukāšu ar šo "akciju" riņķī apkārt pa dažādiem pasākumiem. Mums būs savs vāģis (ak jā, rīt dodos uz ICBC, lai sāktu kārtot vietējo autovadītāja apliecību), pasākumi būs gan Vankūverā un tās apkārtnē, gan Viktorijā (uz Vankūveras salas), gan vairākās vietās Albertas apgabalā, visi ceļa un nakšņošanas izdevumi, protams, apmaksāti.

Ja rītdien viss norit veiksmīgi (tfu tfu tfu), tad maija pirmajā nedēļā maini nosūtīs uz Torontu, uz mazu apmācību un jautrā sezona var sākties :) Kas attiecas uz La Senza, tā arī pateikšu, ka paaugstinājums man interesē, bet kaut kad septembrī, lai pagaida, un ka pa vasaru labprāt palikšu uz pusslodzi, pāris stundiņām nedēļā.

Man patīk viņa doma, bet es neesmu pārliecināta, ka tas kaut ko mainīs - Džeimijs Olivers pēc veiksmīga apvērsuma Britu skolu ēdināšanas sistēmā, nu ir pieķēries ASV un ir pieķēries nācijas visstrēknākajā galā - Hantingtonā, Rietumvirdžīnijā, kas pēc statistikas datiem, esot visneveselīgākā pilsēta ASV.



Šovs nu ir palaists ēterā un redzēs, kā reaģēs amīši, katrā ziņā ticu, ka pasaule skatīties un brīnīsies, kā bērniem var brokastīs pasniegt picu, ka vienīgais piens, ko sīči dzer ir sintētiskais (šokolādes vai zemeņu), ka kartupeļi frī tiek uzskatīti par ēdienreizes dārzeņu devu un ka parādot vidusmēra knēvelim tomātu ķekaru, viņi nespēj atpazīt. Tas viss, protams, tikai sākums, kam interesē iesaku (pa daļām var noskatīties iznākušās sērijas):

http://www.youtube.com/watch?v=-umfT4T7pgs&feature=related

Galvenā doma ir tā pati, kas iepriekš iztirzāta Fast Food Nation un Food Inc, ka visu vainu novelt deep fried ēdieniem, picām un nepareizi sagatavotiem ēdieniem arī nevar. Problēma slēpjas faktā, ka ēdot vistu tu vairs nevaru būt drošs vai maz tur kāds kriksītis vistas vispār ir iekšā*. Visu vajag iegūt ĀTRĀK, LĒTĀK un VAIRĀK, līdz ar to patērētājs tiek barots ar ķīmiju, modificētu pārtiku un nav ko brīnīties ne par tuklumu, ne anomālijām, sirdskaitēm un visu pārējo.

*(Viens no iemesliem, kāpēc Kanādā tik ļoti lielā cieņā ir norāde organic, kas būtībā nozīmē, ka (a) produkts ir ticis ražots valstī, kas to patērē, (b) ražots atbilstoši noteiktiem kritērijiem, (c) ideālā variantā tiek patērēts valsts reģionā, zināma attāluma rādiusā, no vietas, kurā ražots (piem. Vankūveras vistiņas tiktu apēstas tepat Vankūveras apgabalā).)

Tas, protams, iespējams tikai ASV, kur vidusmēra cilvēka drēbju izmērs ir US 14 = Eiropas 44 (!!!!), KFC ātrās ēdināšanas ķēde uzražojusi jaunu fatburger un pat uzliekot taimeri, līdz tā "pirmizrādei":


Piedodiet, bet pretīgi, liekas, ka KFC skaidri saprot, ka ASV ir pieņēmuši savu resnumu un nekādas diētas tur nepalīdzēs, tāpēc tikpat labi var ēst vēl vairāk un treknāk. Jau pilnīgi redzu omulīgus tīņus, kas uzloka piedurknes un uzliek tauku priekšautiņus, gaidot 12. aprīli.

BIGGER IS BETTER

Jauna diena, jaunas zinības, šodien esmu iemācījusies par "Rain Check".

Viss sākās ar to, ka nu mūsu dzīvoklim ļoti aktuāls palika jautājums par nažiem, dakšām, mēbelēm, katliem, utt. (Vudijs ar savām uzpariktēm vācās ārā). Tad nu vienā saimniecības veikalā (London Drugs), kas tirgo visu sākot ar kosmētiku, zālēm, žurnāliem un līdz par pārtikai un elektroprecēm, ieraudzīju labu akciju nažu, dakšu, karošu komplektam. Diemžēl izpārdots viss, aprunājos ar darbinieku, kurš man ieteica paņemt Rain Check. 

Doma pavisam vienkārša - ja akcijas preces uz doto brīdi ir izpārdotas un nav pieejamas piedāvājumā, tu vari paņemt "cenas apdrošināšanu", t.i. "cenas lietussargu", t.b. "rain check", kas garantē preces akcijas cenu, pat ja akcija jau ir beigusies un prece tikai tad ir parādījusies pārdošanā.

Skaisti, ne? :)

Nu jau nedēļa pagājusi, aprīlis klāt, Lieldienas un arī atvaļinājums jau diemžēl aiz muguras. Pirmoreizi bijām Meksikā un jāsaka, ka laba izvēle! Ieteiktu gan tiem, kam patīk "guļu-un-neko-nedaru-ēdu-dzeru-atvaļinājumi", gan tiem, kas alkst aktīvās atpūtas - katrā ziņā garlaicīgi Meksikā nav.

Pirms braukšanas nedaudz noskumu, jo laika prognoze bija tāda jokaina, nieka +24C pa dienu un knapi +12C pa nakti, bet nav ko muļķībām ticēt, jo marts ir pēdējais no "aukstajiem" mēnešiem un naktis patiesībā ir ap +22C un dienās ap +30C. Kā vietējie teica, arī ūdens temperatūra zemāk kā martā nekad nenokrīt (naktī siltāks nekā gaiss).

Kā jau iepriekš teicu, šajā ceļojumā bija daudzas pirmās reizes:

1. Apdegums.

Lai mēs?! Un apdegtu! Lai mēs lietotu aizsardzības krēmu, kas stiprāks par 15 numuriņu. Nu nē!!! Tie taču mēs, kas par iedegumu nekad nav sūdzējušies, kā uzspīd saulīte, tā rodas skaists brūnais iedegums, āda reti kad ir nogājusi un citādi bez problēmām. Kāpēc gan, lai šis atvaļinājums būtu izņēmums!? Njā, vai es jau teicu,  ka šī mums bija pirmā reize Meksikā?
Redz ir tomēr atšķirība kādos platuma grādos tu sauļojies un kur atrodas saulīte. Mēs jau būdami normāli survaiveri aizbraucām bez krēma, ar domu pirmajā dienā nopirkt kādu vietējo 4-to numuriņu ar pastiprinošo iedarbību, jo redz 8-tais numurs likās jau par daudz. Sekas? - viena stunda, mākoņainā dienā Kankūnā un mēs abi nodegām. Nodegām tā, ka divas dienas no saules slēpāmies. Kaut ko tādu redzu pirmoreizi.



2. Vietu nav.

Pirmā diena, divi lidojumi, abi veiksmīgi un laicīgi. Ierodamies Kankūnas lidostā, iesēžamies autobusā uz Playa Del Carmen, izkāpjam pie viesnīcas, ejam uz check-in, kur mūs jauki sagaida, sveic un paziņo, ka vietu mums nav. Redz high season, viņi ir līdz maliņām pilni un mūs nāksies uz pirmajām divām naktīm "pārmest" uz citu viesnīcu (a mēs tā ņēmāmies, lai tieši šo vienu vienīgo viesnīcu par visām varītēm dabūtu!).... bet tiklīdz dāma paziņoja, ka mūs no 3+* pārmet uz 5* viesnīcu, piešķir 100 pesos (nieka 8$, jo Meksika ir lēta) taksim abos virzienos uz turieni un vēl iedod honeymoon special piedāvājumu, tā par dusmām aizmirsām un devāmies uz pirmajām naktsmājām.

3. Nobijos, ai kā nobijos.

Daudzi jau zina, ka man ir nirēja sertifikāts (PADI open water diver), ko ieguvu, kad strādāju Spānijā. Jauki bija panirt Atlantijas okeānā un skaistas bildītes sanāca, bet vēl vairāki nezina to, ka man ir paniskas bailes nirt. Tādas, ka katra reize man ir bijis liels spēku pārbaudījums, jācenšas savaldīties un tikai fakts, ka apmācībā bijām tikai divi cilvēki ar instruktoru un visas reizes nirstot es tiku pamatīgi pieskatīta, palīdzēja man pārdzīvot manas bailes. Kad nirām pirms gada Slokas karjerā arī bija bez problēmām, jo ūdens mierīgs atkal tikai mēs divi un instruktore.

Viens no šā ceļojuma mērķiem man bija ienirt Karību jūrā, jo kādas tik atsauksmes par zemūdens pasaule nebija dzirdētas!! Pieteicām niršanu vienā dienā divas reizes pa 45 minūtēm, 12m, ļoti laba cena, ļoti labs niršanas centrs Geofish, pat ar saviem apdegušajiem pleciem neatteicām šo atrakciju, jo tomēr tik ļoti gribējās! Zobus sakoduši vilkām hidras un likām smagos balonus uz pleciem.



Kamēr sēdēju un gaidīju Edgaru no apmācības (tiem, kam nav sertifikāts, tos papildus apmāca baseinā pirms abām niršanas reizēm) sākās visādas pārdomas, jutu, ka uztraucos un ka tik lielā grupā neesmu nirusi. Sākāpām visi laivā, mums paskaidroja, ka no laivas atmuguriski kritīsim ūdeni un pa trosi rindiņā visi nirs iekšā divās mazākās grupās.

Redz, kad es mācījos, mēs gājām no krasta iekšā, tā vismaz es viegli varēju ienirt un mani nez kāpēc mierināja doma, ka tur krasts un seklums un tā. Taču šeit brīdī, kad man bija jāveļas pār bortu, man sākās panika, rokas sāka trīcēt un pāgāja vismaz divas minūtes kamēr saņēmos ievelties ūdenī. Aizpeldēju līdz pārējam baram, viens pēc otra tie sāka ienirt, es kā iegrimu zem ūdens, tā mani pārņēma histērija, ūdens sitās sejā, likās, ka skābekļa trūkst, apakšā dziļums, trose, pie kuras nirstot jāturās.... vienreiz mēģinu, uznirstu atpakaļ, otrreiz, trešo reizi, ar katru bailes pastiprinās un saprotu, ka nevarēšu.

Trīcoša aizpeldēju līdz laivai, ierāpos atpakaļ. Man kompāniju sastādija divi Geofish stūrmaņi, kas palīdz nirējiem un pieskata laivu, kā arī vēl viens kungs, kuram šī būtu bijusi pirmā niršanas reize, bet kas uzreiz pateica, ka nespēs ienirt. Tā nu mēs "varoņi" palikām gaidot pārējos no dzelmes, bet jāgaida redz ilgi, kā nekā divreiz pa 45 minūtēm. Lai dzīve neliktos pārāk rožaina manai lielajai bailei pievienojās jūras slimība un pusdzīvu mani, nenirēju kungu un viņa dēlu, kuram savukārt zem ūdens piemetās jūras slimība (cik gan dīvaini tas skan), mūs nogādāja atpakaļ krastā.


4. Tekila.

Ja jau all inclusive, tad pēc pilnas programmas jāizmanto, mēs taču padomju laiku bērni :) i ēdām (kas man atgādina, ka jāsāk sportot), i dzērām un tā tekila pati pie mums nāca. Gan pudele no honeymoon special paketes, gan pudele, ko Edžus laimēja viesnīcā, jo visātrāk ar kanoe appeldēja apkārt baseinam, gan bārmenis Fēliks, kas mūs dāsni iepazīstināja ar visiem vietējiem drinkiem :) Interesants bija šotiņš Mexico - karoga krāsās, degošais un dikti atsit B-52. Un lai vai ko, bet tekilu tīrajā gan iepriekš abi nebijām dzēruši un nedzeršu ar, man nepatika. Lūdzu. Savukārt Pina Colada, Blue Hawaii, Coronitas, Cuba Libre un Mojito esam atdzērušies...bet tikai kādam laikam.



5. Džungļi, sikspārņi un alas.

Šī gan ir labā izklaide - ar kvadracikliem pa džunģļiem un snorkelēšana alās. Ja kas, neiesaku vilkt baltas drēbes! :)




Tātad pirmoreizi izlēmām par labu jau organizētai tūrei, konkrēti 2h atrakciju ar kvadraciklu braucienu pa džungļiem, vidū pietura pie alām, kurās pasnorkelējām, tad brauciens ar kvadracikliem, tad ielīdām vēl vienā mega alā pilnā ar sikspārņiem un tad izbaudījām vēl vienu normālu gāzienu ar kvadracikliem.

6. Nav auto, nav tūres.

Bijām baigi viltīgie, nolēmām pēdējā dienā īrēt auto, lai izdevīgāk aizbraukt pēc tam uz lidostu un lai var ērtāk izbraukāt piramīdas - vietas kā Chitzen Itza, Coba un Tulum. Bijām apskatījuši vairāku auto nomu piedāvājumus, bet nolēmām iepriekš nerezervēt (šis ja kas notiek pirmoreizi, jo parasti auto rezervējam pirms izbraukšanas, tā izdevīgāk). Pēdējā diena bija rūpīgi izplānota - agra celšanās, auto noma un brauciens no piramīdas uz piramīdu, vakarā apskatām Kankūnu un nākamās dienās vēl agrākā rītā triecamies uz lidostu. Viss jau skanēja baigi labi, bet dzīve kā dzīve, visu pa savam - open karte netika pieņemta depozītam, bez tā mums auto nedeva, viss mūsu plāns pajuka. Par šo gan škrobe, jo pirmoreizi paliekam bešā (nav auto, nav tūres) un piedevām pats galvenais (piramīdas) palika neapskatīts - nu nekas, kā sacīt uz atgriešanos.

7. Xplor

Bet mēs jau izklaidēties mākam, netikām pie auto, aizbraucām uz XPLOR - cool and awesome and cool!

Labs ieguldījums, fantastisks parks, all inclusive - ieejas maksā visas atrakcijas, ēdieni, dzērieni un mūsu gadījumā arī transports uz/no atrakciju parku.
Tarzāna troses, pa gaisu, pāri krokodīļu, briežu un tīģeru krātiņiem, ar nozemēšanos gan uz torņiem, gan uz zemes, gan ūdenī.
Peldes alās gan pašam, gan uz kanoe.
Kvadraciklu brauciens gan pa imitētiem džungļiem pāri tiltiņiem, cauri alām, cauri alām ar ūdeni un četras dažādās trasēs.
Dzērienu bāriņi un super restorāns ar fantastisku ēdienu.

8. Hjūstona

Ehm, ja jums kāds apgalvo, ka Hjūstonā nav ko redzēt, tad es varu pateikt tikai vienu - Hjūstonā nav absolūti nekā ko redzēt! Tikai melnie, mēs divi baltie, pāris meksikāņi un garlaicīga pilsēta. Laiks gan bija skaists un silts, Hjūstonai paveicies :)



9. Bagāža tranzītā.

Man paietu laiciņš, lai atcerētos visus lidojumus un lidsabiedrības, ar kurām lidots un pārsēšanās, un savienotos lidojumus, bet nekad (tfu tfu tfu) nav bijušas aizkeršanās ar bagāžu.

Vankūvera, atgriežoties, īsi pirms pusnakts, esam gatavi braukt uz Kerisdeilu un gaidam koferus. Viens no pirmajiem iznāk mans - jēēēē :) Gaidam otro.... gaidam un gaidam, iznāk visi, aiziet visi, koferu nav un Edgara mazā koferīša nav. Bēdiņš. Gaidam vēl minūti un jau dodamies pie pazaudētās bagāžas nodaļas, lai noskaidrotu vai koferītis palicis pie melnajiem Hjūstonā. Kamēr Edgars ar tanti runāja, es aizstaigāju joka pēc līdz otram galam, kur pienāk nestandarta izmēra bagāža, sporta ekipējumi un bērnu ratiņi un voilā - pašā priekšā stāv kā dzīvs Edgara mazais koferītis :) Jēēē, nebija tomēr pirmā reize.