Tātad beidzot tā diena ir pienākusi, t.i. pienāks rīt, kad mani oficiāli paaugstinās, neticās pilnīgi. Neticās, nevis tāpēc, ka beidzot, beidzot tas būs noticis, bet tāpēc, ka es taisos no tā atteikties.

Pirmkārt, jāsaka, ka Patija bija ļoti precīza savos izteikumos, kad pagājušā gada novembrī, pie manis pienākot, paziņoja, ka paredz man līdz jūnijam kļūt par vadītāja asistenti un līdz gada beigām tikt pie sava veikala (it kā jau nebūtu slikti).

Otrkārt, par atteikšanās iemesliem jau rakstīju iepriekš, taču rīt saruna būs par atalgojumu. Es zinu, ko viņi man piedāvās, es zinu, ko man ieteiks Patija, kā arī es zinu, ko es pieprasīšu (solos pieņemt amatu, ja viņi piekritīs manam variantam).

Kopš sāku strādāt LS (nu jau septiņi mēneši) ir nomainījusies lielākā daļa strādājošo skuķu. Vadītāja joprojām ir Patija, vadītāja asistente ir kanādiete Amanda (šobrīd viņa ir t.s. stress leave, redz kanādiešiem 40h darba nedēļa ir nenormāla pārslodze un tāpēc viņai vajag 2 mēnešus atpūtai, bet pie tā vēl atgriezīšos). Vēl varbūt kādas 6. darbinieces, kas bija jau pirms manis un no pāŗējās (kopā 37 bijām) ir nomainījušās vairākkārtīgi, nepaspēj vēl atcerēties vārdu, kā kāds jau atkal aiziet nākamais tiek pieņemts.

Nu jau vairāk kā menesi es skaitos pie vadības un tad nu man tas aitu bars jāgana, (par krievieti, filipīnietēm un pāris ķīnietēm, kas tur strādāja jau pirms manis, nesūdzos), bet jēziņ, strādāt ar kanādietēm vai tām, kas tikko sāk un ir absolūti slinkas un/vai stulbas - efff.

Negribas jau iet Amandas ceļu, kuru visas nicināja, puse no vecajām aizgāja no darba viņas dēļ, tikai tādēļ, ka viņa izvēlējās vadīt pavēlot un ar to iebrauca dziļās auzās, visas buntējās, turējās pretī, viņas maiņās slinkoja un pašu Amandu klaji ignorēja.

Mani arī pieskaitiet to bariņā, "mums-Amanda-nepatīk", jo par savu raksturiņa asumu pati nesūdzos, nav ko ar mani skrieties, tā, ka ar šo dāmīti arī pašai sanāca krietni parīvēties. Līdz vienai dienai, kad abas nosēdāmies un izrunājām nesaprašanos, lai vismaz varētu sastrādāties.

Tagad pati mācos aitas ganīt, lai komanda strādātu manā labā :) te galvenais ir katru cītīgi apstrādāt, nu tā pa draugam, bet tai pat laikā, lai ciena un klausa. Viegli nenākas un ar krievieti Sašu (oficiāli vissakarīgākais cilvēks veikalā) nospriedām, ka mēs kanādietes nekad darbā nepieņemtu. Viņi (-as) nav pieraduši (-as) strādāt, savukārt ir pieraduši (-as) sūdzēties, slinkot, nestrādāt, kavēt utt. tā varētu turpināt līdz vakaram.

Labi, ka pašas esam tādas baltas un pūkainas. Cheers!

Kaut kā neiet man ar to rakstīšanu pēdējā laikā, gribētos jau vainot labos laikapstākļu un faktu, ka pa āru vien dzīvojamies....BET mūs te laikapstākļi nelutina it nemaz, maijs ir pagājis lietū un mākoņos. Tā, ka pirmā atruna nederēs.

Pārāk aizņemta? Nevarētu teikt, ka darba stundas daudz pārsniedz pilnas slodzes maksimumu, tikai nedaudz un to tad arī nevar īsti izmanto atrunai par nerakstīšanu.

Domās vislaik cenšos apkopot "tēmu" par ko tad rakstīšu un esmu jau vairrākkārt aizvērusi nepabeigtus rakstus. Laikam virsraksts tomēr jāatstāj, kā pēdējais punkts :)

Jau pēdējo mēnesi ir pāris punkti, ko maļu pa galvu un uz to arī koncentrējos:

1. Viens darbs pret otru darbu.

LS - jā, pilnvaras man ir, bet nepildīti solījumi vai atlikti solījumi mani neinteresē, tā, ka šis uzņēmums man īsti vairs neinteresē. Aizvakar bija piecdesmit piektā (atkal nedaudz pārspīlēju) intervija, atkal jau par to pašu tēmu (amatu) - vadītaja asistente (assistant manager). Šoreiz jau ar dāmīti no galvenā biroja, kas strādā nevis LS, bet gan Limited Brands, kas ir kopsaucējs visiem zīmoliem - La Senza, Victoria's Secret, Pink, Bath&Body Works, un citiem. Jaunkundze mani apgaismoja par uzņēmuma mērķi šimgadam - visiem ķēdes veikaliem tiktālu sadarboties, lai būtu iespēams mainīt darbiniekus no viena veikala uz otru. Piemēram, piedāvāt LS darbiniekam vietu VS veikalā, u.tml. Īsāk saruna man interesējošo atbildi nedeva - kad.

Joey's Bentall One esmu nostrādājusi tikai pāris dienas, bet man ir skaidrs, kas ir uzņēmums, kuram bez peļņas arī patiešām vienlīdz rūp gan tā darbinieki, gan klienti un solījumi nevien tiek skaļi izteikti, bet pie tiem arī strikti turās.

Paldies LS par fantastisko pieredzi un par to, ka man tagad ir nenovērtējams ieraksts resume par tik ļoti svarīgo vietējo (lasi: Kanādas pieredzi) karjeras kāpienu, bet liekas, ka šo uzņēmumu kādu laiku paturēšu pāris stundām nedēļai, lai tiktu pie darbinieka atlaides :)

Savukārt restorānā saskatu nākamo skolu un nākamo pieredzes kāpienu. Nenoliedzami arī atalgojuma apjoms izvēli padarīja krietni vieglāku :)

2.  Darba vīza.

Jūs jau laikam sapratāt, ka ar Kanādu esam tīri apmierināti un īsti šā gada oktobrī par atgriešanos nedomājam (?!) Tātad kā un kuru iespēju izmantot... daudz jau to variantu nav, vienam varbūt pat jau par vēlu. Taču gan jau, ja saņemsimies atradīsim iespēju. Edgaram darbs jau pats piedāvāja sponsorēt, ja nepieciešams. Manas darba neskaidrības šo jautājumu neatrisina.


3. Uz Rīgu, bet kad?

Iesākumā domājām par rudens vidu (septembra beigām, oktobra sākumu), bet kad es iedomājos mīļo dzimteni un laikapstākļus tajos mēnešos, drebulis vien pārskrien. Tomēr gribas, kaut ko siltāku un varbūt mēģināt aizšaut augustā.... ko jūs sakiet? Kādas no manām meitenēm zeltenēm arī taisās uz LV kaut kad? Līga? Aija? Snūpiņ? (Par tevi Zane varu pateikt tikai vienu - darbā ietaupi atvaļinājuma dienas!!!) ;)

Jā, mums viss ir kārtībā, grūti noticēt cik ātri laiks skrien un cik ātri ir radusies "esam mājās" sajūta. Uz Latviju plānojam aizbraukt vēlu rudenī uz kādām divām nedēļām, lai paciemotos, satiktu radus/draugus, uzrīkotu kārtīgu pirti un lai brauktu atpakaļ uz mājām (lasi: Vankūveru).

Darbs ir šeit, dzīvoklis, mēbeles arī esam paspējuši sapirkt, ar mantām apaugam pa stundām, esam pacentušies pietiekami ātri apskatīt centru un apkārtni, lai pēc iespējas vairāk iepazītu pilsētu. Vietējā darba pieredze ir devusi ārkārtīgi daudz, lai gan nebeidz pārsteigt vietējo jautājumi par valodas zināšanām: "õ, tu šeit tikai pāris mēnešus un jau tik labi zini angļu valodu", njā ko lai saka, neesam jau bēgļi no Vjetnamas (vai arī?!).

Šīsnedēļas avīzes virsraksti mani apbēdināja un turpmāk es labprāt teiktu, ka esmu no Krievijas. Ziniet par ko es? To, ka bariņš neaptēstu latviešu olimpisko spēļu komitejai izmaksājuši 2 milj. $. Lasi šeit

Priecē, ka dzimtenē silts, mums gan grādi lēkā turpu šurpu, vienu dienu var iet T-kreklā ārā, nākamajā jau siltāka āra jaka un šalle prasās. Ceram uz nākamo nedēļu.

____________________________________________

Manuprāt, Heinekenam ļoti labi sanācis:

Keitija pacietīgi izstāvēja rindu, kas piektdienas pēcpusdienā bija izveidojusies veikalā, pienākot pie manis viņa pasniedza savu vizītkarti un teica, lai apdomājos par papildus darbiņu viņas restorānā. Keitija ir Joey's (Bentall One) restorāna vadītāja un es esot atstājusi vislabāko iespaidu uz viņu un tādēļ viņa vēlējās tieši man rokā iedot savus kontaktus.

Pāris dienas apdomājos un airakstīju Keitijai, sak' ja jau man piespēlēja tādu iespēju, tad kāpēc neizmēģināt. Vēl pēc pāris dienām tikāmies uz oficiālo interviju, kas izvērtās par 2 minūšu sarunu par to, ka man obligāti jātiekas ar galveno vadītāju Džesiju. Vakar bija liktenīgā otrā tikšanās ar vadību, abi mani sarunu partneri tik smaidīja un plaukšķināja rokas (labi neviens tur neko tādu nedarīja, bet sajūsma viņos bija jūtama), īsāk sakot man darbs rokā.

Joey's ir restorānu ķēde Kanādā un ASV, un pirmdien man būs apmācības diena jaunajā vietā, kur sākšu pusslodzē un tad paskatīsimies kā ies (respektīvi būs vairāk solīšana La Senza vs Joey's). Viesmīlībā iepriekš strādājusi neesmu, par viesmīli arī nebūšu, izvēlējos būt par tā saucamo hostess. Visvairāk man patīk atrašanās vieta - pašā biznesa centra sirdī uz Burrard un Pender St. (pats svarīgākais, ka tas atrodas tieši vienas minūtes gājienā no LS). Vispār izbrīna, jo neviens no šiem darbiem nespētu mani vilināt Rīgā, taču šeit liekas, ka būšu starā par abiem.


Jautāsiet, kas ar La Senzu? Kopš vakardienas esmu keyholder, kas nozīmē, ka oficiāli varu gan atvērt, gan slēgt veikalu, arī veikala vadība nu jau tiek uzticēta man. Šo svētdien mūs sagaida lielas pārmaiņas, jo veikala iekārtojumu mainīs (respektīvi pietuvinās Victoria's Secret principam). Savukārt ar jūniju stāsies spēkā jaunā uzņēmuma struktūra, tāds amats kā team leader vairs nebūs - vai nu tu esi vadība, vai arī parasts sales associate. Tad nu man draud tā pirmā lieta, kas, protams, ir jauki un forši, bet kamēr papīri nav parakstīti un roka paspiesta, tad es iemēģināšu savu roku restorānu biznesā.

Sestā klase un kāds talants:

Maršruts ļoti vienkāršs, Bridgeport STN iekāpj 620. busā uz Tsawwasen Bay, tur prāmī uz Swarz Bay, tad 70.  ekspresī uz Victoria un esam galā. Paiet krietns laiciņš ceļā (aptuveni 3h) kuru, protams, var aizstāt ar mazā kukuruzņika lidojumu,kas turp nogādā pusstundā, bet jārēķinās, ka par ceļu abos virzienos aptuveni 35$ vietā, nāksies šķirties no aptuveni 300$.



Izbraucām ar prāmi plkst. 9:00, pilsētu izstaigājām krustām šķērsām divreiz, paēdām pusdienas jaukā ķīniešu restorānā un ar prāmi 17:00 jau braucām mājās. Jāsaka, ka pilnībā pietika un vairāk laika pilsētas apskatei nemaz neprasījās. Protams, salīdzināt ar Vankūveru nevar, ne arhitektūru, ne pilsētas izmērus, ne iedzīvotājus (lasi: baltie nav minoritāte).




Viktorija ir Britu Kolumbijas galvaspilsēta, ko gribējām jau sen apskatīt, tagad ķeksis ir ievilkts un uz salas atgriezīsimies ne šīs pilsētas dēļ - uz salas ir fantastiska daba, kilometriem garas pārgājienu takas un viena no labākajām sērfošanas pludmalēm pasaulē (Tofino).




Prāmī atpakaļceļā noskatījāmies kā Canadians samaļ Pingvīnus, prieks bija padzirdēt, ka Latvija pieveikusi Itāliju un savukārt izbrīna Kanāda - Šveice spēles rezultāts.

Un kur jūs ieteiktu mums skatīties PČ spēles internetā? :)

PALDIES!

Linkus vai nu komentāros, vai man uz e-pastu: dita.grunte@gmail.com ;)

Jā, pavasaris mums tāds lietains ar lietussargiem :) beidzot esam atpakaļ pie interneta, pagāja pāris dienas, lai pārslēgtu no vieta lietotāja (lasi: Vudija) uz mums. Taču nu viss ir okay un Shaw sniedz mums labu, ātru un lētu pieslēgumu. Jaunie mājinieki arī iekārtojušies un liekas, ka būs jautri ar viņiem.

Pagājušajā svētdienā, protams, nostrādāja padlas likums, "kā brīvs - tā līst", bet tas mums netraucēja turpu-šurpu izstaigāt Lighthouse Park, kas atrodas rietumvankūverā. Ja kādam interesē nokļūšana ar sabiedriso, tad no centra viselementārākais ir ielekt 252. autobusā (pie The Bay/Vancouver City Centre) uz Horseshoe bay (piebilde: ekspresis neder, jo brauc pa augšu, pa lielceļu), šoferītim palūdziet, lai tas uzbļauj, kad ir Lighthouse Park pietura un viss, tālāk sekojiet norādēm.

Ar aptuveni divām stundām pilnībā pietiks, lai izstaigātu visus maršrutus nesteidzoties, ja labs laiks tad var iepakot pusdienas piknikam, jo parkā ir ierīkoti piknika galdiņi un tiem, kam ekstras neprasās, tie var arī jauki iekārtoties vai nu kādā no pludmalēm, vai uz kādas no klints malām. Maršruti ir iesācēju līmenī (samērā reti un lēzeni kāpieni), nevar pielīdzināt Grouse Grind. Parkā ir sastopamas lielākās vienas egļu sugas (Douglas Fir) un Kanādas sarkanā ciedra (Red Cedar) koki un katra taka beidzas ar fantastisku skatu no klints.
__________________________________

Turpinu jūsmot par vietējiem suši un varu padalīties ar, manuprāt, labākajām (garšīgākajām) vietām Vankūverā:

1) jaunatklājums Samurai Sushi (pie Oakrige/41st Station);
2) Kitsilano ir ļoti labs restorāns The One (uz W Broadway starp Balaclava un Trutch);
3) Yaletown zelta vieta ir Yamato (uz Davie starp Seymore un Granville);
4) netālu no English Bay ir YumYum (praktiski pašā gala īsi pirms Denman).

Ziniet kā atšķirt japāni? Viņi saka susi nevis suši :)